2025. gada 16. maijā Ogres Vēstures un mākslas muzejā tika atklāta konkursa izstāde “Ogres novada mākslinieki”.
Izstādes “Ogres novada mākslinieki” laureāte kļuva Dārta Madara Cielava ar darbu “Opis nezin manu vārdu”. Konkursa galvenās balvas ieguvēja saņēma iespēju rīkot personālizstādi 2026. gadā muzeja Lielajā zālē.
Par savu topošo izstādi māksliniece saka:
“Ikdienas ritms atstāj savas pēdas vidē mums apkārt. Objektu nozīme dzīvē vairs nav tikai praktiska. Telpa nav tikai telpa. Tajā objekts kļūst par cilvēciskas piesaistes atskaites punktu. Tas stāsta par tā lietotāju un glabātāju, par paradumiem, par sociālekonomisko stāvokli. Ikdienas piedzīvojumi un pārdzīvojumi atstāj savu nospiedumu vidē, ko uzturam sev apkārt. Tā ir dienasgrāmata, kas sevī glabā vārdos neizteikto. Es esmu antropoloģe. Es esmu detektīvs. Es sevi pazīstu citādāk. Varbūt pareizi būtu teikt mazāk kā tie, kas deducē, pēta, novēro. Jūs skatāties uz mani kā būrī ieslēgtu putnu caur ekrāniem, gleznām un skaļi pateiktām tēzēm brīžos, kad nespēlēju līdzi savas personas iestudētajai lugai.
Es esmu studente, man ir skola, darbs un mājas. Un mājās es arī strādāju, gleznoju, rakstu, sūtu nebeidzamas e-pastu rindas. Rutīna rodas no komforta un sīku problēmu, prieku savienojuma.
Mani ietekmē dārga apkure īres namā, mani ietekmē stulbi, nepārdomāti izteicieni, ko izsaka cilvēki, kuru uzvestajām lugām esam pakļauti mēs visi. Mana gulta ir mana drošība, tā ir kā koordinātplaknes sākumpunkts. Es neesmu neaizskarama, es esmu pašas būvētā būrī. No tā izkāpjot, sākas jauns cēliens.”
Savos darbos autore katru objektu uztver kā rakstzīmi vai vārdu. Nekas nav nejaušs. Kompozīcijas veidojas dabiski, autore tām piešķir kontekstu, meklē korelācijas starp fizisko un tā emocionālo pamatojumu. Visam nav atbildes, to ir svarīgi pieņemt.
Izstādē tiks meklēta robeža starp personisko un publisko. Gleznas kļūst par vietu, kur saduras klusums un informācijas pārbagātība, atklājot, cik nosacīta un mainīga ir mūsu izpratne par privāto telpu mūsdienās. Darbu kopums veido refleksiju par sabiedrības struktūru, mūsu pielāgošanās mehānismiem, kolektīvo un individuālo spriedzi. Radot savdabīgu laikmeta dokumentāciju.
Gleznojumā savstarpēji mijas pastozi triepieni un spilgtas krāsas, kas pretnostatīti kailām lina audekla daļām, ļaujot detaļām pārpildītajam darbam elpot. Neuzgleznotais paliek ēnā, tā esamībai netiek piešķirts papildus svarīgums un tā netiek noniecināta, tās eksistence kopējā kontekstā ir balansa ass – svarīga, bet aizmirsta.
Lai gan pēc izglītības māksliniece ir glezotāja, darbos un kolekcijās nereti iespraucas netradicionālāki mediji. Mākslinieces praksē materialitātei ir liela nozīme, katrai tehnikas izvēlei un materiālam ir pamatojums. Glezniecība pāraug ideoloģiskā praksē, tā kļūst par valodu necenšoties sevi strikti ierobežot medijā vai ierastā veidolā.
Ogres Vēstures un mākslas muzejā izstāde būs pieejama no 3. jūlija.