Virtuālās izstādes – Ogres Vēstures un mākslas muzejs

OGRES VEIKALI

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:42:59 +0000

Ogres veikalu klāsts mūsdienās ir plašs, taču kā bija agrāk? Kādi bija Ogres veikali starpkaru periodā 20. gs. 20.—30. gados un vēlāk padomju okupācijas periodā? Veikali ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmeti ir regulāras ikdienas vajadzības. Iepirkšanās laikā reti kurš iedomājas dokumentēt veikala iekštelpas, tāpēc veikalu interjera fotogrāfijas atšķirībā no populārām tūrisma apskates vietām muzejā nonāk retāk.

Līdz Otrajam pasaules karam Ogre vēl bija salīdzinoši neliela pilsēta, pieprasījums pēc dažādu preču tirdzniecības vietām pieauga vasarās, kad Ogri apmeklēja daudz atpūtnieku un tūristu. 1928. gada tūrisma ceļvedī par Ogri rakstīts: “Ogres parkā ved liepām apstādītā Brīvības iela, kur atrodas viesnīca–restorāns “Esplanāde” un tai blakus “Apgāde” – malkas un lopbarības veikals. Vēl Brīvības ielā ir provizora Šīrona “Ogres aptieka” un peldu iestāde, Pūres maiznīca, Kūrmāja un vairāki tirdznieciski uzņēmumi.” Uzskaitītas arī tirdzniecības vietas: Kalniņa, Kroesera, Meijersona, Kacena, Baloža, Kauliņa, Krūzes, Bērziņa, Vica, Kļaviņa, Skujas un Jansona pārtikas preču veikali. Ogrē atradās arī vairākas desu darbnīcas un gaļas tirgotavas, daži “koloniālpreču” (importa preču) veikali, galantērijas, parfimērijas, drogu, grāmatu, vīna, malkas un auzu tirgotavas. Vairākas tirdzniecības vietas vienlaikus bija arī darbnīcas, sevišķi tādām precēm kā apavi, drēbes un mēbeles.

Kaut arī Ogrē bija dažādas tirdzniecības vietas un regulāras tirgus dienas, presē atrodams ieraksts, ka tas ne vienmēr apmierināja iedzīvotāju vajadzības. Piemēram, 1938. gada 14. maija “Ogres Ziņās” var lasīt virsrakstu “Ogrē nepieciešams ēdienveikals”. Tajā rakstīts: “Ogrē iedzīvotāju skaits tagad ievērojami palielināts, tāpēc nepieciešama vēl viena labierīcība — ēdienu veikals. Patlaban labas pusdienas dabūjamas pansijās, kūrmājā un stacijas bufetē, bet tās ir tā saucamās dārgās ēdienu vietas. Ne katrs grib iet restorānā, pansijā vai bufetē, tāpēc ēdienu veikals Ogrē varētu labi pastāvēt un arī pilsēta materiāli no tā iegūtu.”

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas Padomju Savienībā ekonomiku organizēja plānveidā, privātīpašumus noliedza, tika veidotas valsts saimniecības. Ogre 20. gs. 60. gados no kūrorta tika pārveidota par industriālu un rūpniecisku pilsētu, tāpēc strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Par veikalu tīklu pilsētā gādāja Ogres Patērētāju biedrība. Tirdzniecības vietas grupēja pēc numuriem, tikai dažiem veikaliem tika doti nosaukumi. Sadzīvē cilvēki tos dēvēja pēc vietas vai ielas nosaukuma, piemēram, centra gastronoms.

Daži citāti no periodikas:
“Ogrēnieši bieži iegriežas iepirkties kolchoza “Juglas zieds” lauksaimniecības produktu veikalā Tīnužu ielā Nr. 1, jo te ir samērā bagāts preču sortiments.” (Padomju Ceļš, 17.12.1957.),
“Viens no biežāk apmeklētajiem veikaliem Ogrē ir tā sauktais “lielais veikals” (J.V. Staļina ielā, tag. Brīvības iela Nr. 17/19), kur plašā izvēlē dažādi pārtikas produkti un saldumi. Pārdevējas šeit strādā kulturāli, labprāt uzklausa pircēju prasības un ierosinājumus.” (Padomju Ceļš, 19.02.1957.), “Sen pagājis tas laiks, kad ogrēnieši brauca uz Rīgu, lai iegādātos audumus, apavus vai manufaktūras izstrādājumus. Tagad dažkārt notiek otrādi: rīdzinieki brauc pie mums iepirkties. Ļaudīm sevišķi patīkami iegriezties audumu sekcijā.” (Padomju Ceļš, 31.05.1960.)
Līdzās dažādu apgrozījuma un apmeklējuma sasniegumu cildinājumam atrodami raksti, kas kaunina patērētāju biedrību vai pārdevējas par nepietiekamu apgādi, nelaipnu apkalpošanu, nekvalitatīvu produkciju vai netīrību un antisanitāriem apstākļiem. Izraksts no preses:
“– Sērkociņu un sāls nav, – tā šajās dienās atbildēja pārdevējas dzelzceļnieku veikalā Ogrē.
– Kāpēc trūkst tik parastu un nepieciešamu preču? – nesaprašanā prāto pircēji. [..] Visos pirmā ceturkšņa mēnešos Ogres patērētāju biedrības veikali izpildījuši un pārsnieguši apgrozījuma plānus. Taču to varētu vēl vairāk kāpināt, ja biedrībai būtu sadales noliktava, kur novietot visas preces. Tagad tās glabājas dažādās vietās, kas rada grūtības, sagatavojot veikalam pārvedamo preču kravu. Veikalu normālu darbu kavē arī tas, ka pie tiem nav pietiekoši telpu preču novietošanai. Tās sakrautas cita virs citas bez noteiktas kārtības. Tā tas ir veikalos Nr. 2, 6 un 10, pārtikas preču komisijas veikalā un citur.” (Padomju Ceļš, 04.04.1957.)
Attēlu galerijā piedāvājam nelielu ieskatu Ogres pilsētas tirdzniecības uzņēmumu ikdienā pirmskara laikā un padomju periodā.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

Piedāvājam izstaigāt pārgājiena maršrutu labākai Ogres pilsētas kalnu iepazīšanai. Aplūkojiet fotoattēlu galeriju un iepazīstieties ar stāstu muzeja mājaslapā vai “Facebook” vietnē. Lūkojoties vēsturiskajos attēlos, varēsit salīdzināt, kā pilsēta laika gaitā mainījusies. Esam iezīmējuši maršrutu karšu pārlūkā "BalticMaps". “GPX” fails ērti lietojams LVM GEO mobilajā lietotnē. Kopējais kartē iezīmētais pārgājiena garums ir 14 kilometri (7 kilometri Pārogrē un 7 kilometri Ogres centrā un Jaunogrē). Pārgājiena maršruts vijas cauri gan pilsētas urbānajai daļai (ar asfalta, bruģa un grants segumu), gan zaļajai zonai (parku celiņiem un gājēju iestaigātām meža takām bez speciāla labiekārtojuma).

Ikviens aicināts izpildīt arī uzdevumu — atminēt krustvārdu mīklu. Tās atminējumi atrodami vietās, kam cauri ved pārgājiena maršruts. Mīklas atrisinājumu var iesniegt klātienē muzejā vai sūtīt uz e-pasta adresi ogresmuzejs@ogresnovads.lv. Ikvienam minētājam sarūpēts neliels muzeja gatavots tematisks suvenīrs — kalendārs ar Ogres Kangaru kalnu ilustrāciju (to saņemsit, ierodoties muzejā).

ATMODA UN LATVIJAS NEATKARĪBAS ATGŪŠANA

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:37:11 +0000

Izstāde “Atmoda un Latvijas neatkarības atgūšana” īpaša ar to, ka līdztekus tik zināmajām norisēm Rīgā atspoguļoti to dienu vēsturiskie notikumi Ogrē un tās apkārtnē, piemēram, folkloras festivāla “Baltica `88” noslēguma koncerts Ogres estrādē un Latvijas karoga uzvilkšana pirmo reizi ne tikai pie Tautas nama, bet arī Mazozolu pagasta ūdenstornī, tā iedzīvotājiem paužot savu attieksmi un vēlmi pēc savas neatkarīgas valsts.
Vienā no muzeja logiem izvietotā ekrānā būs skatāmi videostāsti, kurā Atmodas dalībnieki dalīsies pieredzētajā, emocijās un pārdomās par mūsu valstij tik nozīmīgo laiku.

NOTIKUMU HRONOLOĢIJA

1985
* 11. martā par PSKP CK ģenerālsekretāru tiek ievēlēts M. Gorbačovs. Sākas pārbūves un atklātības periods.
* 14. jūnijā vairāki ASV Kongresa locekļi piemin Baltijas brīvības dienu, visos latviešu centros norit demonstrācijas. Dažādas trimdas organizāciju akcijas turpinās arī nākamajos gados. Tās bija ļoti nozīmīgas, pievēršot pasaules uzmanību Baltijas valstīm.
* 24. septembrī LKP CK un LPSR Ministru Padome pieņem lēmumu par metro celtniecību Rīgā.
1986
* 10. jūlijā tiek nodibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, kas aicina uz mītiņiem staļinisko represiju atceres un citās Latvijas vēsturei svarīgās dienās.
* 17. oktobrī žurnālisti Dainis Īvāns un Artūrs Snips publicē rakstu “Par Daugavas likteni domājot”, kurā tiek pausts protests pret celtniecības projektiem. Nākamajā gadā HES celtniecības darbi tiek pārtraukti.
1987
* 25. februārī tiek dibināts Vides aizsardzības klubs (VAK), nozīmīga organizācija neatkarības procesu veicināšanā.
* 14. jūnijā “Helsinki-86” rīko ziedu nolikšanas ceremoniju pie Brīvības pieminekļa.
* 23. augustā Baltijas valstu galvaspilsētās notiek mītiņi, kas bija veltīti Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienai. Tajos izskan aicinājums likvidēt pakta radītās sekas.
1988
* 27. aprīlī Arkādijas parkā notiek VAK mītiņš pret metro būvi. Tajā piedalās ap 10 000 cilvēku.
* 1. un 2. jūnijā notiek Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos. Pieņemtā rezolūcija iezīmē ceļu uz demokratizācijas procesu virzību Latvijā un kļūst par Latvijas Tautas frontes dibināšanas ierosinātāju.
* 14. jūnijā notiek mītiņš pie LKP CK Politiskās izglītības nama (tagad — Kongresu nama) 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi represēto un bojāgājušo piemiņai, pēckara gados pirmo reizi nesot sarkanbaltsarkano karogu.
* 10. jūlijā Arkādijas parkā 2000 cilvēku lielā pilnsapulcē tiek dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK).
* 23. augustā notiek plašas demonstrācijas, par kurām tiek rakstīts lielākajos ASV laikrakstos.
* 7. oktobrī Mežaparkā notiek 150 000 cilvēku liela manifestācija “Par tiesisku valsti Latvijā”.
* 8. oktobrī tiek dibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), par priekšsēdētāju ievēlot Daini Īvānu.
* 11. novembrī Ēvalds Valters un Alberts Bels paceļ sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī.
* 26. novembrī Daugavmalā notiek LTF organizēta tautas manifestācija “Par tiesisku valsti un demokratizāciju”.
1989
* 18.—19. februārī Ogrē notiek LNNK pirmais kongress, kur pieņemtie statūti un programma apstiprina uzsākto politisko kursu. Par kustības galamērķi kongress pasludina “neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu”.
* 12. martā notiek LTF manifestācija, kurā piedalās 250 000 cilvēku.
* 25. aprīlī tiek publicēts likumprojekts par izmaiņām Konstitūcijā, kas nosaka, ka Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda.
* 14. jūnijā notiek manifestācija, kurā piedalās 60 000 cilvēku.
* 28. jūlijā, reaģējot uz PSRS centieniem noturēt varu, LPSR Augstākā Padome pieņem suverenitātes deklarāciju.
* 23. augustā notiek pasākums “Baltijas ceļš”, kurā tiek izveidota 660 km gara cilvēku ķēde cauri Baltijas valstīm. Tajā piedalās aptuveni 2 miljoni cilvēku.
1990
* 18. martā notiek Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvar Tautas fronte.
* 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kurā tiek noteikts pārejas periods neatkarīgas valsts varas faktiskai atjaunošanai. Jaunās valdības Ivara Godmaņa vadībā uzdevums — likumu pieņemšana, ekonomisko reformu realizēšana, valsts budžeta izveidošana.
* Rudenī PSKP (Padomju Savienības Komunistiskās partijas) vadība gatavojas vardarbīgi gāzt Baltijas valstu valdības.
1991
* 13.—27. janvārī notiek barikādes, dodot pretsparu OMON specvienībām un ar starptautisko atbalstu palīdzot novērst PSRS valdības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā, kā rezultātā no Krievijas tiktu ievests PSRS karaspēks. Barikādēs, sargājot nozīmīgus objektus, piedalās 50 000 cilvēku.
* 19. augustā PSRS sākas valsts apvērsums (pučs). Baltijā apvērsuma organizētāji izsludina karastāvokli, bet parlamentus — par atlaistiem.
* 21. augusā Latvija paziņo par pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Savā kontrolē tiek pārņemta robeža, likvidētas VDK iestādes un arestēti interkustības vadītāji, kā arī demontēti Ļeņina pieminekļi.
* 17. septembrī pie ANO mītnes Ņujorkā tiek pacelti Baltijas valstu karogi, trim Baltijas valstīm tiekot uzņemtām ANO.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

OGRES BAZNĪCAS

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:31:26 +0000

“Man līdzi piparkūku smarža
Pa kluso, tukšo ielu nāk,
Es apstājos, tik gaiši snieg
Un baznīcā jau zvanīt sāk.”
(I. Zandere)

Ziemassvētku laikā tradicionāli baznīcas piepilda sevišķi kupls ļaužu pulks. Dievnami pieplūst gan ar baznīcēniem svētku dievkalpojumos, gan ar kultūras dzīves baudītājiem, kas steidz apmeklēt Ziemassvētku koncertus. Uzmanības vērta ir arī baznīcu unikālā arhitektonika. Izteiksmīgie baznīcu torņu silueti apsnigušā pilsētas ainavā ir populāra Ziemassvētku pastkartīšu tēma. Turklāt baznīcas ne tikai kalpo par draudžu pulcēšanās vietu, bet ir populārs apskates objekts pilsētvides apbrīnotājiem. Ogrē ir vairākas baznīcas ar aktīvām draudzēm, tāpēc Ziemassvētku noskaņās piedāvājam nelielu ieskatu Ogres dievnamu vēsturē.

Ogres teritorijas iedzīvotāji kādreiz piederēja Ikšķiles—Salaspils draudzei. 19. gs. pēc dzelzceļa atklāšanas 1861. gadā Rīgas atpūtnieku interese palielināja Ogres iedzīvotāju skaitu, kas ievērojami pieauga vasarās. Sākotnēji dievkalpojumus Ogrē organizēja Špīsa pansijā atsevišķās svētdienās.
1908. gada nogalē Ogres vasarnieki nolēma būvēt kapelu. Ikšķiles—Salaspils draudze tolaik mācītāja Voldemāra fon Hūna gādībā nopirka gruntsgabalu tagadējās luteriskās baznīcas vietā un pasūtīja baznīcas ēkas projektu — koka būvi, kas stilistiski līdzīga Šveices reģiona arhitektūrai. Arhitekta Edgara Frīzendorfa veidoto kapelu iesauca par Meža kapelu, tajā bija 300 vietas. To iesvētīja 1910. gada 6. jūnijā, un tā darbojās kā sezonāla Ikšķiles—Salaspils draudzes filiāle. 1915. gadā ēka nodega.

1927. gadā dibināja Ogres vasarnīcu rajona draudzi, kas pēc pilsētas tiesību piešķiršanas Ogrei tika nosaukta par Ogres pilsētas draudzi. Ievēlētā draudzes komiteja veica jaunās baznīcas celtniecības priekšdarbus. Celtnes pamatakmens tika likts 1928. gadā, baznīcu iesvētīja 1930. gada 31. augustā. Tās arhitekts ir Haralds Kundziņš. Baznīcas uzcelšana izmaksāja apmēram 45 000 latu. Tajā ir 422 sēdvietas, no tām 50 ērģeļu korī, un ap simt stāvvietu. Baznīcas zvanu rotā uzraksts “Dzīvos saucu, mirušos apraudu. Ogres pilsētas baznīcai Ziemas svētkos”, tas izgatavots Švenna zvanu lietuvē Rīgā. Baznīcas altārgleznu pēc K. Hūna darba “Kristus otrreizējā atnākšana” veidojis mākslinieks Šēnbergs, un tā ir vietējas nozīmes mākslas piemineklis. Ērģeles baznīcā ierīkotas 1940. gadā.

Otrā pasaules kara laikā dažas šķembas radīja nelielus bojājumus baznīcas ēkas ārsienā, taču kopumā tā palika neskarta. Padomju okupācijas represiju rezultātā draudzes locekļu skaits no 450 saruka līdz 50, mācītājs Arturs Krauklis tika izsūtīts uz Sibīriju. Dievkalpojumus baznīcā sāka noturēt arī katoļu un baptistu draudzes, kas palīdzēja nomaksāt lielo nodokļu slogu — 800 rubļu gadā.

20. gs. 60. gados Ogrē izveidojās jauni rūpniecības uzņēmumi, kas piesaistīja cilvēkus gan no citiem Latvijas reģioniem, piemēram, Latgales, gan arī no citām Padomju Savienības vietām, tāpēc dažādu konfesiju draudžu locekļu skaits šajā laikā palielinājās.
Katoļu draudze Ogrē pastāvējusi no 1935. gada. Tolaik dievkalpojumi notika policijas ēkas otrajā stāvā. 1979. gada 22. aprīlī, prāvestam Antonam Mičulītim pārvarot dažādus izaicinājumus, Ogrē no jauna tika izveidota katoļu draudze, kas līdz 20. gs. 90. gadu beigām darbojās luterāņu baznīcā, palīdzot ne tikai ar nodokļu nomaksu, bet arī ar dažādiem praktiskiem ēkas uzturēšanas un labiekārtošanas darbiem. Romas katoļu baznīca Upes un Meža prospekta stūrī uzcelta un iesvētīta 1997. gadā. Jaunā katoļu dievnama centra altāris, kas gatavots no sarkankoka, ir Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas draudzes dāvinājums. Tas darināts 1901. gadā un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Baptistu Daugmales draudze Ogrē sāka darboties 20. gs. 70. gados un tāpat kā katoļu draudze īrēja telpas luterāņu baznīcā. 20. gs. 90. gados draudze iegādājās divas pirmskara laika vasarnīcas — Vidus prospektā 12 (1993. gadā) un Vidus prospektā 15 (1996. gadā). Pēdējo no ēkām ilgus gadus izmantoja sanatorija “Ogre”, tur atradās administrācija un mācību klases, kur sanatorijas iemītnieki apguva skolas zinības. Draudzes locekļu skaitam pieaugot, radās nepieciešamība pēc plašākām telpām, tāpēc blakus kādreizējai sanatorijas ēkai 2002. gadā uzsāka atsevišķas būves celtniecību. Jaunais dievnams tika atklāts 2010. gadā.
Netālu no luteriskās baznīcas Krasta ielā 15 atrodas Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca. Pareizticīgo draudze Ogrē reģistrēta 1992. gadā. Ēka, kurā notika dievkalpojumi, bija 20. gs. 30. gados celta vasarnīca, kas laika gaitā daudz tikusi pārbūvēta un vairākkārt mainījusi īpašniekus. Ar draudzes un Rīgas pareizticīgās baznīcas sinodes atbalstu to pilnībā pārbūvēja, izveidojot tagadējo baznīcu. Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca tika iesvētīta 2001. gadā.

Divas no Ogres baznīcām veidotas kādreizējo vasarnīcu vietā, savukārt Ogres pirmā baznīca atšķirībā no daudzām citām pilsētām neatrodas pilsētas centrā. Baznīcu netipiskais novietojums un būvju stāsti zināmā mērā liecina par Ogres kā kūrorta vietas vēsturi.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

ZIEMAS PRIEKI OGRĒ

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:25:35 +0000

Sniega uzsnigšana ir liels iepriecinājums ziemas sporta veidu cienītājiem. Ogres Zilo kalnu slēpošanas trase un pakalni ziemā pulcē lielus un mazus, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu vēsturiskās ar slēpošanu saistītās norisēs un attēlos Ogrē.

Slēpošana kā atpūta brīvā dabā Latvijā kļuva populāra 20. gs. 20.—30. gados, un presē tajā laikā to mēdza dēvēt arī par slēpēšanu.
“Dzimtene ziemā aicina ciemā” — tāds bija viens no reklāmas saukļiem, kas rosināja sabiedrību iepazīt Latviju. Dažādos laikrakstos bija gan tūrisma organizāciju aicinājumi uz labākajām slēpošanas vietām, gan pamācības par slēpošanas tehniku un arī slēpju iegādi. Vietas izvēles iespējas rīdziniekiem bija plašas, taču Ogres priekšrocība bija Rīgas tuvums un lētāka vilciena biļete, kā arī meža aizsegs vējainākā laikā. Tika organizēti speciāli slēpotāju vilcieni, ar kuriem nedēļas nogalēs Ogrē ieradās 600—800 slēpotāju. Iemīļotākās slēpošanas vietas Ogrē bija Zilie kalni, Sērķīškalni, Bāku un Ķentes kalna apkārtne.* Piedāvājumā bija arī garāki maršruti: Saulkalne—Ikšķile—Ogre un Ogre—Glāžšķūnis—Lielvārde.

Ogrē notika slēpotāju sacensības, ko rīkoja Rīgas slēpotāju klubs. Tajās piedalījās profesionāli sportisti un tika pārstāvēta ne tikai distanču slēpošana, bet arī biatlons, slaloms un lēkšana no tramplīna.
Tramplīnu Ogres Zilajos kalnos atklāja 1934. gada 7. janvārī. Pie lēktuves bija iekārtota tiesnešu un skatītāju tribīne un ērtas kāpnes. Arī Bāku kalnā šajā laikā bija neliela lēktuve, ko bija ierīkojuši pamatskolas skolēni. No lielā tramplīna varēja aizlēkt 25 metru tālumā, no mazā — 10 metrus tālu. Zilo kalnu tramplīna atrašanās vietā kādreiz bijis pilskalns. Ņemot vērā arheologu ieteikumus, pēc Otrā pasaules kara beigām to vairs šajā vietā neatjaunoja.
Jauno tramplīnu 20. gs. 50. gados uzcēla kalnā starp Tīnūžu un Zvaigžņu ielu. 1963. gada 17. februārī tramplīnu atklāja pie Ogres 1. vidusskolas, nogāzē uz Kalna alejas pusi.

Ogrē notika rajona ziemas sporta spēļu sacensības lēkšanā, un par labākā lēcēja godu sacentās rajona skolu audzēkņi. Tika izcīnīts arī Ogres tramplīna kauss ar Latvijas labāko lēcēju piedalīšanos. Tālākais Ogrē sasniegtais lēciens bija 23,5 m. Tomēr gan tramplīna sliktās kvalitātes dēļ, gan mēreno ziemu ar nelielo sniega daudzumu dēļ 20. gs. 70. gados to vairs neizmantoja. Tramplīnlēkšanas tradīcijas Ogrē atjaunoja treneris un tramplīnlēkšanas entuziasts Modris Krūze. 2007. gadā viņš savā privātīpašumā Kranciema ielā uzcēla 5, 10 un 15 metru tramplīnus. Tramplīnu mākslīgais segums nodrošina treniņus visu gadu. Nākotnē iecerēts izbūvēt vēl lielākus tramplīnus ar iespēju 50 metru lēcienam.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

OGRES DZIMTSARAKSTU NODAĻA LAIKA GRIEŽOS

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:19:43 +0000

Ogres dzimtsarakstu nodaļa iemājojusi jaunajā Ogres Centrālās bibliotēkas ēkā, iegūstot citu elpu ar plašo vienlaidu logu ar skatu uz priežu un egļu audzi, kā arī stilizēto bezgalības zīmi. Taču līdz šīm pārmaiņām dzimtsarakstu nodaļa bijusi gan citviet pilsētā, gan piedzīvojusi citus laikus un kāzu paražas.
2021. gads zīmīgs ne tikai ar jauno un skaisto Ogres dzimtsarakstu nodaļas mājvietu, bet arī ar to, ka Latvijas dzimtsarakstu sistēmai aprit simt gadu.
Dzimtsarakstu nodaļas Latvijā sāka darboties 1921. gada 18. februārī, kad Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju”. Par paraugu Latvijas dzimtsarakstu sistēmas normatīvās bāzes izveidei tika ņemti citu Eiropas valstu likumi, sevišķi Šveices 1907. gada Civilkodeksa normas par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, kas noteica, ka par šo jomu atbild valsts. Līdz tam dzimšanas, miršanas un laulību reģistrācija bija baznīcas, nevis valsts kompetencē.

Ogres miesta dzimtsarakstu nodaļa tika dibināta 1922. gada 2. jūnijā un atradās Ogres miesta valdes ēkā Rīgas ielā 13 (nams nav saglabājies). Laikrakstā “Valdības Vēstnesis” miesta valde “dara zināmu, ka nodaļa pieņems paziņojumus un izdarīs laulību noslēgšanu trešdienās no pulksten 12 līdz 3 dienā. Līdz ar dzimtsarakstu nodaļas atvēršanu laulājamo, dzimušo un mirušo pieteikšana priekš Ogres miesta ir obligatoriska.” No 1929. gada 5. maija Ogres pilsētas valde un dzimtsarakstu nodaļa atradās Brīvības ielā 11.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika ieviesta jauna kārtība. Iedzīvotāju dabīgās kustības reģistrāciju pilsētās veica dzimtsarakstu biroji, laukos — ciemu un ciematu Darbaļaužu deputātu padomes. Dzimšanas reģistrācija bija obligāta visiem pilsoņiem. Mirušā pilsoņa piederīgo pienākums ne vēlāk kā triju dienu laikā paziņot par nāves gadījumu un nodot dzimtsarakstu darbiniekiem mirušā cilvēka pasi un karaklausības dokumentus. Ar 1944. gada 8. jūlija PSRS Augstākās Padomes Prezidija Nolikumu tika noteikts, ka tikai reģistrēta laulība apliecina laulāto draugu tiesības un pienākumus. Ar LPSR Ministru Padomes 1965. gada 15. jūnija lēmumu Nr. 312 tika izveidots Latvijas PSR Civilstāvokļa aktu reģistrācijas birojs. Sadzīvē parasti lietoja saīsinājumu ZAGS — no krievu valodas veidotu saīsinājumu (Oрганы записи aктов гражданского состоя́ния).

Ogres dzimtsarakstu birojs pēc Otrā pasaules kara sākotnēji atradās ēkā Krasta ielā 9, bet vēlāk Brīvības ielā 21 otrajā stāvā trīsistabu dzīvoklī divās istabās, bet trešajā istabā strādāja notārs. Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja bija Ilze Miķelsone. Šaurajās telpās dažkārt līgava un līgavainis, nenovelkot virsdrēbes, parakstīja dokumentus. 20. gs. 60. gados, sadarbojoties ar Ogres kultūras nama vadītāju Vilmu Milleri, svinīgā ceremonija notika kultūras namā, ja aicināto viesu bija ap 60 un vairāk.

Ilggadējā Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārijas Iklāva atminas: ”Abi ar Raimondu 1955. gada 3. septembrī ieradāmies Rīgas pilsētas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā Kirova ielā 63 (tagadējā Elizabetes iela), kur otrajā stāvā nelielā telpā tika reģistrētas visu rīdzinieku laulības. Man bija gaišzila žoržeta kleita. Tajā laikā balto kleitu un līgavas plīvuru uzskatīja par kapitālisma paliekām un padomju jauniešiem nepiedienīgu. Tā laika likums neprasīja arī laulību lieciniekus.
Vēlāk tika noteikts, ka nodaļu pienākumos ietilpst ne tikai reģistrēt dzimšanu, laulību un miršanu, bet veikt arī laulības svinīgo reģistrāciju. Padomju laikā baznīcā reģistrētai laulībai nebija juridiska spēka, tāpēc bija būtiski, ka laulību reģistrācija dzimtsarakstu nodaļā ir ne tikai juridiska, bet arī svinīga. Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroju vadītāju prestižu cēla manis ierosinātā un ar valdības lēmumu 1968. gadā ieviestā amata zīme, kuru vadītājs uzlika, svinīgi reģistrējot laulību. Kopā ar Rīgas modeļu nama dizaineriem izstrādājām ieteikumus un vēlāk arī tērpu modeļus nodaļu vadītāju svinīgo reģistrāciju tērpu izvēlei. Lai pilnveidotu dzimtsarakstu darbinieku runas kultūru un stāju, uzaicinājām pazīstamus teātru režisorus vai aktierus, kuri publisko runu individuāli mācīja katram vadītājam.”

Ārija Iklāva stāsta, ka padomju laikā neatzina Latvijas brīvvalsts likumā (1937. gada Civillikums) noteikto principu, ka pirms laulības reģistrācijas notiek saderināšanās. Likums gan nenoteica, cik ilgi pirms laulībām jāsaderinās, kā un kādā formā saderināšanās notiek, piemēram, publiski vai divatā. Taču latvieši saderināšanos nebija aizmirsuši. Īpaši tas attiecās uz iedzīvotājiem Latvijas laukos. Daudzos rajonos un pilsētās par saderināšanās dienu uzskatīja dienu, kad dzimtsarakstu nodaļā tika iesniegti dokumenti.

1966. gada 14. janvārī par Ogres rajona Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju kļuva Lidija Cekule (vēlāk Vītola). Lietpratīgi un ar milzīgu aizrautību viņa nodaļas darbu vadīja 55 gadus — līdz pat 2021. gada vasarai.

Lidija Vītola atceras, ka 1966. gadā, kad viņa sāka darba gaitas Ogrē, līgavas tērpās baltos tērpos. Bija izveidojusies laba sadarbība ar Ogres Trikotāžas kombināta tērpu dizaineriem, kas veidoja amata tērpa modeļus, bet eksperimentālajā cehā tapa svinīgie tērpi.

1970. gada 19. septembrī precējās pati Lidija (tobrīd Cekule). Ārija Iklāva atminas: “Man tas bija pirmais gadījums, kad laulību vēlējās reģistrēt Latvijas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas vadītāja. Kopīgiem spēkiem pierunājām manu vīru uzņemties vedējtēva lomu. Laulību ceremoniju vadīja tikko darbu uzsākusī Ogres izpildkomitejas priekšsēdētāja Zinaīda Resne. Viņa bija uztraukusies, jo nekad neko tādu dzīvē nebija darījusi. Un tad vēl ceremoniju iemūžināja prese, radio, pasākumu filmēja.” Lidija Vītola atceras, ka vedējmāte likusi jaunajam pārim vērpt ar ratiņu. Šis darbs gan neesot veicies. Kāzas svinējuši Tomes tautas namā. Otrā dienā vedēji jeb liecinieki ar vilcienu braukuši atpakaļ uz Rīgu ar visu ratiņu un līdzdoto ciemkukuli — žāvētām vimbām.

1965. gadā Ogres dzimtsarakstu nodaļa ieguva telpas jaunuzceltajā ēkā Brīvības ielā 33, kur tagad atrodas Ogres pilsētas dome. Laikraksts “Padomju Ceļš” rakstīja, ka “valsts komisija no celtniecības pārvaldes celtniekiem pieņēma jauno Padomju namu. Šeit izvietosies rajona izpildu komiteja ar savām nodaļām, kolhozu un sovhozu ražošanas pārvalde, pilsētas izpildu komiteja un dzimtsarakstu birojs”.

Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļa 2021. gada augustā pārcēlās uz sen gaidītajām jaunajām telpām Ogres Centrālās bibliotēkas ēkā, un jau 7. augustā laulības apliecību saņēma septiņi pāri.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

OGRES PILSĒTAS KALNI

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 18:09:34 +0000

Lai gan pirmajā brīdī, ceļotājam ierodoties Ogres pilsētā, reljefa ziņā tā varētu šķist diezgan plakana, tomēr, vērīgāk ielūkojoties, var pamanīt lielākus un mazākus kalnus. Periodikā 20. gs. 30. gados Ogre salīdzināta pat ar Davosu Šveicē. Gleznainie kalni bija viens no iemesliem, kāpēc 19. gs. beigās Ogre kļuva par iemīļotu kūrorta vietu. Kalni pasargāja no vēja, to smilšainā augsne viegli uzsūca mitrumu, sausinot gaisu. Labvēlīgi klimatiskie apstākļi, skujukoku aromāts un meža klusums pievilināja no lielpilsētas burzmas pagurušos rīdziniekus. Kalnus kopš pilsētas pirmsākumiem izmantoja kā pastaigu vietas, no kurām pavērās skaisti skati, un pavisam senākos laikos tie kalpojuši kā nocietinājumi.

Ogres kalni jeb Kangari veidojušies pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu, kad te atradās 1—2 km biezs ledājs. Tam kūstot, ūdens straumes izveidoja oļu un smilšu nogulumus, ko ģeologi sauc par osiem. Zviedru valodā šo vārdu raksta “ås”, bet izrunā [o:s]. Latviešu valodā — “grēda”. Vārds “kangari” nācis no lībiešu (līvu) valodas vārda “kāngar”, ko izrunā [ka:ngar], kas latviski arī nozīmē “grēda” vai “valnis”. Teikā ledājs pārtapis par milzi, kurš nesis smilšu maisus uz Rīgu, un pa maisa caurumu smiltis birušas ārā, tādējādi veidojot kalnu virknes.

Ogres Kangariem Ogres pilsētas teritorijā ir vairākas kalnu grēdas — Pārogrē atrodas Ķentes kalns, Lazdu kalni un Grantskalni, Ogres pilsētas centrālajā daļā — Vilku kalni un Sērķīšu kalni, bet Jaunogrē — Zilie kalni, kas aizstiepjas līdz pat Ikšķilei un Tīnūžiem, kur tie pārtapuši Liepu kalnos. Katrā no šīm kalnu grēdām ir arī atsevišķas virsotnes ar nosaukumiem un kādu vēsturisku stāstu.

PĀROGRE

ĶENTES KALNS

Ogres pilsētas austrumos pie tagadējās Ķentes ielas līdz 20. gadsimta 50. gadiem atradās kalnu grēda, kuru dēvēja par Ķentes kalnu. Kādreiz šo kalnu augstākais punkts sasniedza 69 metrus virs jūras līmeņa, un no tā esot bijis iespējams saskatīt pat Rīgas torņus. Dažādos literatūras avotos atrodami vairāki virsotnes nosaukumi: Ķenckalns, Ķences kalns, Ķenču kalns, Kanča kalns, Ķēniņu kalns. Teikā — arī senā Rīga. Pirmie Ogres vasarnieki to sauca par Triju ķeizaru virsotni (vācu valodā — “Drei Kaiser Spitzen”) vai Kamieļa muguru (vācu valodā — “Kameelsrucken”), jo kādreiz tur līdzās cita citai atradās trīs konusveidīgas, mākslīgi veidotas virsotnes.

19. gadsimta otrajā pusē Ķentes kalns ieinteresēja vēstures pētniekus. Kalnā tika veikti sākumā nelieli (pirmo reizi 19. gs. 80. gados), bet 1954.—1958. gadā jau plaši arheoloģiskie izrakumi un topogrāfiskie mērījumi. Šie darbi norisinājās pirms kalna norakšanas grantī. Arheoloģiskie izrakumi notika Ķentes kalnā atklātajā pilskalna teritorijā un tā pakājē, kur kādreiz bija atradusies apmetne. Izrakumos atrastie senākie priekšmeti — krama darbarīki — datēti ar 9500.—8300. gadu pirms mūsu ēras un liecina, ka jau krietnu laiku pirms pils uzbūvēšanas kalnā īslaicīgi uzturējušies ziemeļbriežu mednieki. Nocietināta dzīvesvieta te veidojusies 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Pilskalna uzplaukuma periods saistāms ar 5.—9. gadsimtu, kad tas kļuva par nozīmīgu centru Daugavas lejtecē. Šajā laikā pils trīs reizes nopostīta. 9. gadsimtā pilskalns pamests.

Pirmā pasaules kara laikā vienā no pilskalna vaļņiem krievu karaspēks ierīkoja betona blindāžu (bunkuru) un kalnā tika saraktas tranšejas. Attīstoties Ogres pilsētai, Ķentes kalns kļuva par iemīļotu pastaigu vietu. No tā posma saglabājies daudz attēlu. Padomju okupācijas laikā pilsētas attīstības akcenti būtiski mainījās. 1953. gadā pie pilskalna ierīkoja grants karjeru, nākamajā desmitgadē to noraka. Kalna vietā izveidoja silikātķieģeļu bloku rūpnīcu, pēcāk — Ogres būvplastmasas rūpnīcu. 1970. gada janvārī rūpnīcas teritorijā Ķentes kalna dienvidaustrumu nogāzē, kas bija pārdzīvojusi paša Ķentes kalna norakšanu, atklāja Ogres kamaniņu trasi. Tā bija 275 metrus gara, un visā tās garumā bija ievilkts ūdensvads, kas ļāva izveidot kvalitatīvu ledus segumu. Kad 1986. gadā atklāja mākslīgā ledus trasi Siguldā, Ogres kamaniņu trase vairs netika neizmantota. 20. gs. 80. gados bijušā Ķentes kalna dienvidu malā tika ierīkota slaloma trase un uzbērta starta vieta 63 metru augstumā.

LAZDU KALNI UN GRANTSKALNI

Starp Ķentes kalnu un Ogres upi atrodas Lazdu kalni un Grantskalni. Lazdu kalnos atrodas Špakovska dendroloģiskais parks “Lazdukalni”, ko izveidojuši Jānis un Benita Špakovski. 20. gadsimta sākumā šajā teritorijā atradās “Mariņmuiža” (vācu valodā — “Marinhaus”), kurā dzīvoja Mīlbergu dzimta. Nelielo muižiņu Pirmā pasaules kara laikā nopostīja, tās saimnieki aizbrauca uz Vāciju. Pēc tam īpašums aizauga ar krūmiem un kokiem. Iecere par parku Špakovsku ģimenei radās 1975. gadā. Mežainā teritorija bija jāizkopj, pamazām tika sastādīti dažādu vērtīgu sugu koki: sarkanie ozoli, skābarži, valrieksti, Marejas priedes, ginks. 1993. gadā ar Ogres pilsētas domes lēmumu dendroloģiskajam parkam tika piešķirts sabiedrībai svarīga objekta statuss. Šobrīd parkā aug vairāk nekā 400 krūmu un koku sugu no Rietumeiropas, Sibīrijas, Tālajiem Austrumiem un Klusā okeāna piekrastes. Parka visaugstākajā vietā atrodas skatu tornis.

Netālu no Pārogres stacijas blakus Urgas upītei atrodas Urgas kalns. Padomju laikā kalna galā tika iekārtota pionieru nometņu vieta. Nedaudz zemāk pie Andreja un Indrānu ielas krustojuma atrodas Rotskalniņš, kur 1978. gadā atklāta piemiņas plāksne saistībā ar 1905. gada 31. oktobrī notikušo Ikšķiles pagasta tautas sapulci. Padomju okupācijas laikā netālu no šīs vietas atradās arī bumbu patvertne Baltijas dzelzceļa vadības punktam.

Kazaku kalnā uzcelta kādreizējā sanatorija “Saulstari”. Tā sāka darboties 1931. gadā, un kādreiz tai apkārt bija labiekārtots terasveida pastaigu dārzs (par sanatorijām atsevišķs raksts muzeja mājaslapā). Savukārt kalns, kura nogāzē 1967. gadā uzbūvēta tagadējā Ogres estrāde, ir Bākas kalns. Senākos laikos — Kazaku kalns. 1898. gadā Ikšķiles mežniecība kalna galā ierīkoja uguns novērošanas torni, kas atgādināja bāku. No torņa bija labi pārredzama visa Ogres apkārtne, te atradās arī mežsaimniecības vasarnīca ar kroketa laukumu. 1911. gadā torni nojauca. Jauno uguns novērošanas torni uzcēla Jaunogres pusē — Zilajos kalnos.

OGRES PILSĒTAS CENTRĀLĀ DAĻA

Kangaru kalnu virknējumi, kas atrodas pašā pilsētas centrā, ir Vilku kalni, bet ārpus pilsētas robežām mežā gar Turkalnes ielu Ogres kapu virzienā aizvijas Sērķīšu kalni. Saskaņā ar tā laika aculiecinieku stāstiem pirms Ogres kūrorta rašanās tā bijusi visai mežonīga vieta, kur gaudojuši vilki. Sērķīšu kalni savu nosaukumu ieguvuši no dzīvniekiem, kas tur mituši. Varbūt tie bijuši zaķi, jo otrs nosaukums šai kalnu grēdai ir Zaķu kalni.

Starp Ogres Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīcu un Ogres Evaņģēliski luterisko baznīcu Ogres upes krastā atrodas Mīlestības kalns (Mīlas kalns). Šā kalna pakājē, tagadējā Krasta laukumā, 19. gadsimta beigās atradās viena no pirmajām saviesīgu pasākumu vietām, ko dēvēja par Spēļu laukumu. Tur notika koncerti, zaļumballes un citi kultūras dzīves sarīkojumi. Kalns par Mīlestības kalnu iesaukts, iespējams, tāpēc, ka ļāva pāriem paslēpties no sadzīviskās burzmas romantiskā pastaigā. 20.—30. gados no Mīlestības kalna pavērās plašs skats uz Ogres upes laipām un peldētavu, tā bijusi arī iecienīta fotografēšanās vieta.

Skolas kalns, kurā kopš 1960. gada atrodas Ogres 1. vidusskola, veido vienu no pilsētas centra lielākajiem pacēlumiem. Kādreiz to sauca par Krēģera kalnu, jo 19. gs. beigās tur dzīvojis Ogresparka villu kolonijas sargs H. Krēģeris. Tā kā sākotnēji Ogrē daudzi uzturējās tikai siltākajā sezonā, bija nepieciešams kāds, kas vasarnīcas pieskata ziemā.

Pie Svētā Meinarda Romas katoļu baznīcas Upes prospektā atrodas Slotiņkalns. Tas ir lēzens un plats, laika gaitā daļēji norakts un nolīdzināts. Tur no 1861. gada atradās mežniecība, 20. gs. 40. gados ierīkoja mežsaimniecības skolu, bet vēlāk — profesionāli tehnisko skolu.

No Vilku kalniem uz Sērķīšu kalniem varēja nonākt, šķērsojot Zvaigžņu kalnu, ejot pa tagadējo Zvaigžņu ielu, kas savieno Ogres Mūzikas un mākslas skolu un Ogres Valsts ģimnāziju. Sērķīšu kalni kādreiz bija viena no iecienītākajām slēpotāju vietām, un tur bijusi kamaniņu brauktuve. Tagad Sērķīšu kalnos pakāpeniski tiek iekārtots sporta komplekss un kalns tramplīnlēkšanai.

JAUNOGRES KALNI

Zilo kalnu nosaukuma izcelsme meklējama gan teikā par milzi, kas pīpējis zilus dūmus, gan ikdienišķākos vērojumos — viršu klājums Zilajos kalnos kādreiz bijis bagātīgāks nekā tagad un kalni izskatījušies zilāki. Tagad Zilie kalni ir dabas parks “Ogres Zilie kalni”.

Ernesta Brastiņa 1930. gada izdevumā “Latvijas pilskalni Vidzemē” līdzās Ķentes pilskalnam aprakstīts arī Zilais kalns, tagad kartēs atzīmēts kā Skatu kalns. Tas atradās iepretim tagadējam Zilokalnu prospektam. Šā pilskalna nocietinājumu raksturs un vājais mītņu slānis vedina domāt, ka pilskalns izmantots relatīvi īsu laiku. Kalna plakne kādreiz kalpojusi kā lielceļš uz Tīnūžiem. Otrā pasaules kara laikā tur veidoti ierakumi, bet 1960. gadā šajā teritorijā bija mototrase. Tas viss ievērojami postījis senvietu, taču nelieli mākslīgi pacēlumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Pilskalna vietā neilgi pirms Pirmā pasaules kara atradās no Pārogres pārceltais ugunsgrēku novērošanas tornis, tāpēc šis kalns kādu brīdi dēvēts par Bākas kalnu. Patlaban “ceļojošais” Bākas kalns (un reizē arī ugunsdzēsēju skatu tornis) atrodas starp Tīnūžiem un Ogri netālu no šosejas. Kādreizējā pilskalna dienvidaustrumu nogāzē no 1934. gada atradās moderna slēpotāju lēktuve, kuru vēlāk nojauca pēc pieminekļu aizsardzības iestāžu pieprasījuma.

Zilo kalnu pakāje Jaunogres pusē kādreiz saukta par Mālukalnu. 1927. gadā tur uzcēla sanatoriju bērniem, kuras sākotnējais nosaukums “Mālkalne” saglabāts Jaunogres centrālās ielas nosaukumā — Mālkalnes prospekts. Māli nu ir norakti saimnieciskām vajadzībām un kādreizējās purvainās pļaviņas un mālaino pakalniņu vietā tagad atrodas trikotāžas kombināta “Ogre” izveidotais dzīvojamais masīvs.

Nedaudz nostāk no Zilajiem kalniem pie Jaunogres dzelzceļa stacijas atrodas paliels uzkalniņš, ko sauc par Saules kalnu. Dzelzceļa sliežu vietā tas pārrakts uz pusēm. Kādreiz, kad apbūve vēl nebija tik blīva, no šā kalna pavērās plašs skats uz Ogres upes ieteku Daugavā. Arī šis kalns ir daļa no Ogres Kangaru virknēm, kādreizējā šļūdoņa liecībām.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

OGRES UPE UN TILTI

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 17:52:36 +0000

Sākoties pavasarim, muzejs aicina doties izzinošās pastaigās un iepazīt Ogres upes un tiltus, no kuriem katrs veidojies vēsturiskos notikumos.
Ogres pilsētu izdaiļo tās upes Daugava un Ogre. Cauri pilsētai tek arī mazās upītes — Norupīte, Urga un Lebiņa. Pilsētai augot, mazās upītes dažviet paslēptas pazemē vai privātmāju ielokā. Arī Daugava un Ogres upe mainījušas savu veidolu un plūdumu. Taču kā tas viss mainījies? Ogres Vēstures un mākslas muzejs piedāvā nelielu ieskatu upju un tiltu vēsturē Ogrē ar ilustrācijām, sniedzot iespēju labāk iepazīt to, kā veidojusies šodienas pilsēta.

OGRES UPES ŠĶĒRSOŠANA SENĀK

Sākotnēji cilvēku un pajūgu kustība pāri Ogres upei notika pa vieglu konstrukciju sezonāliem koka tiltiem. Senajam tirdzniecības ceļam gar Daugavu līdz pat 20. gs. sākumam nebija pastāvīga un pamatīga tilta. Pie Ogres ietekas Daugavā no pavasara līdz rudenim katru gadu izveidoja koka tiltu. To ik gadus būvēja zemnieki klaušu veidā, par to saņemot iespēju šķērsot tiltu bez maksas. Palu laikā darbojās pārcēlājs.

DZELZCEĻŠ UN DZELZCEĻA TILTS

Ogres dzelzceļa tilts ir Ogres senākais tilts. To uzbūvēja 1861. gadā, un dzelzceļa līnijas ierīkošana radīja iespēju te izveidot kūrorta vietu. Dzelzceļa tilta sākotnējais izskats krietni atšķīrās no tagadējā. Tam bija dzelzs sijas un režģotas kopnes jeb nesošais elements. 19. gadsimta beigās dzelzceļa tiltu pārbūvēja smagākai slodzei. Tilts cieta Pirmajā pasaules karā, bet to atjaunoja. 1944. gadā vācu armija atkāpjoties tiltu uzspridzināja, un tika uzcelts jauns dzelzceļa tilts. Pēdējā lielā pārbūve notika 1970. gadā, kad tiltu piemēroja divvirzienu vilcienu kustībai.

ŠOSEJAS TILTS

Otrs senākais tilts uzbūvēts 1907. gadā. Tas bija 89 metrus garš ar četrlaiduma kniedētām pilnsienu metāla sijām. Tas balstījās uz trim upes un diviem krasta mūra balstiem. Šo tiltu daļēji saspridzināja Pirmajā pasaules karā, tad atjaunoja, taču Otrā pasaules kara laikā atkal uzspridzināja. Pēc tam uz vecajiem balstiem ierīkoja koka konstrukcijas tiltu. Tas kādu laiku kalpoja, taču 20. gs. 50. gados konstrukcijas noņēma, jo tās nebija pietiekami kvalitatīvas un drošas. 1956. gadā, ierīkojot jauno Rīgas—Daugavpils šoseju, uzbūvēja arī jaunu dzelzsbetona konstrukciju tiltu tuvāk Ogres salai tagadējā tilta vietā. Vecā tilta vietā pēc tam ilgu laiku bija redzami vien pamati. Kopš 20. gs. 90. gadiem uz senākā tilta pamatiem atrodas pilsētas komunikāciju pārvads, un tas kalpo arī kā gājēju tilts.

GĀJĒJU TILTI

1966. gadā uzbūvēja tagad ogrēniešiem labi zināmo lokveida gājēju tiltu. Tā garums — 96,2 metri, loka laidums — 83 metri, un tā projektētājs ir ogrēnietis Voldemārs Salcevičs. Pirms tam gājēji Ogres upi šķērsoja pa vieglas konstrukcijas dēļu laipām, kuras, mainoties sezonām, varēja viegli izjaukt. Ogres upes gultnes cietais dolomīts pāļu iedzīšanai nav piemērots, tāpēc laipas lika uz baļķu trejkājiem (āžiem), ko nostiprināja ar akmens atsvariem. Laipas atradās vairākās vietās — pretim Bērzu alejai, pretim tagadējai pareizticīgo baznīcai, luterāņu baznīcai. Kādreiz Ogres upes laipas bija viena no pilsētas raksturīgākajām pazīmēm un vilināja viesus no Rīgas un citām vietām. Upmalā pretim Krasta ielai bija labiekārtota peldētava. 20. gs. 30. gados tur atradās ūdensmasāžas iekārtas un bija dažādas sportošanas iespējas.
Kopš 2017. gada sezonālais pontonu tilts no jauna iedzīvina šo kādreizējai kūrortpilsētai raksturīgo upes šķērsošanas risinājumu. Patlaban tiek būvēts vēl viens gājēju tilts, kas savienos Ogres upes krastus starp Ogres ielu un J. Čakstes prospektu.

DAMBJI

Dambi pie agrākās papes fabrikas (vēlāk — Kartonfabrika) uzbūvēja 19. gadsimta beigās kā grants uzbērumu ar koka stiprinājumiem (āžiem) un betonētu virspusi. Tagadējo betona dambi ar gājēju tiltu uzcēla 1958. gadā. Laiku lokos upes spēks šajā vietā darbinājis dzirnavas papes fabrikas vajadzībām un patlaban darbina hidroelektrostacijas turbīnas.
Dzirnavas ar dambi atradās arī Ogres upes kreisajā krastā iepretī Norupītes ietekai. Lai tiktu uz dzirnavām, bija ierīkots vieglas konstrukcijas koka tilts, ko varēja šķērsot ar pajūgiem. Dzirnavas darbojās līdz Otrajam pasaules karam. Šajās dzirnavās mala miltus.

PLOSTI UN ZIVIS

Ogres upe palu laikos līdz pat 1964. gadam kalpojusi kā koksnes transportēšanas ceļš uz Rīgu, taču katrs jaunuzceltais Ogres upes tilts padarīja baļķu plostu pludināšanu arvien riskantāku. Kopš 20.gs. 20. gadu beigām baļķus pludināja vaļēji un plostus veidoja upes grīvā aiz dzelzceļa tilta.
Līdz Rīgas hidroelektrostacijas uzbūvēšanai Ogres upe bija zivīm daudz bagātāka. Nozvejotais loms bija nozīmīgs vietējo iedzīvotāju iztikas avots. Upē bija daudz vimbu, asaru un nēģu, un uz upes kādreiz atradās nēģu tači.

RĪGAS HES UN OGRES UPE

Saistībā ar Rīgas hidroelektrostacijas būvniecību 20. gs. 70. gados ūdens līmenis Ogres upē pakāpās par 2—3 metriem. Kādreiz krāčainā Ogre stipri mainīja savu tecējuma raksturu. 1972. gadā 1300 tonnas smago šosejas tiltu ar domkratiem paaugstināja par 2,2 metriem. Pie lokveida gājēju tilta balstiem uzbūvēja aizsargājošus ledlaužus. Peldvietas bija jāiekārto no jauna, un ūdens līmeņa pacelšanās ietekmēja arī upes zivju populācijas, iznīcinot zivju nārsta vietas. Vienu no divām Ogres upes iztekām (Jaunogres pusē) likvidēja, ierīkojot dambi. Patlaban tā sauktais Varžu dīķis atrodas Ogres upes labās iztekas vecajā gultnē. Šajā laikā Ogre no kūrorta pilsētas pārtapa par industriālu un daudz blīvāk apdzīvotu pilsētu.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

JAUNOGRES SANATORIJA

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 17:48:28 +0000

Ogres Vēstures un mākslas muzeja pastāvīgā ekspozīcija “Pietura Ogre” iepazīstina ar Ogres sanatoriju vēsturi, taču vēsturiskās sanatorijas ikviens var iepazīt un aplūkot arī pilsētvidē.

Ogrē ir trīs ēkas, kas kādreiz bijušas sanatorijas. Tās atrodamas Ogres centrālajā daļā, Jaunogrē un Pārogrē. Starp tām ir aptuveni pusstundas gājiens vai 10—15 minūšu lēns brauciens ar velosipēdu. Katra no sanatorijām ir unikāla un interesanta, taču ko tās vēsta par pagātni kopumā? Kāpēc sanatorijas vispār bija vajadzīgas? Un kāpēc starpkaru periodā, kad Ogrē dzīvoja vien ap pusotru tūkstoti iedzīvotāju, bija veselas trīs sanatorijas?

Aicinām iepazīties ar Jaunogres sanatorijas vēsturi attēlos un konspektīvā aprakstā.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

SANATORIJA RĪGAS IELĀ 14

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 17:45:41 +0000

Nesenā pagātnē pieredzējām, kā valstis visā pasaulē risina Covid-19 krīzi. Arī agrāk bijušas slimības, kas skārušas teju visu pasauli. Viena no šādām slimībām bija tuberkuloze, kuras izplatību saasināja pastiprināta cilvēku plūsma uz pilsētām, fabrikām, pēckara migrācijas procesi, kā arī novājināta imunitāte. Slimības ierobežošanai bija nepieciešama mērķtiecīga un organizēta rīcība. 1923. gadā, sekojot citu Rietumeiropas valstu paraugam, arī Latvijā tika nodibināta Tuberkulozes apkarošanas biedrība. Tās mērķis bija veicināt iedzīvotāju veselību. Biedrība vāca ziedojumus, un kādreiz bija arī īpaša diena maija pirmajā svētdienā, kad uzsvēra tuberkulozes problēmu. To sauca par Baltās puķes dienu, kad labvēļi par ziedojumiem saņēma baltu papīra puķi.

Tuberkulozes ārstēšanas iespējas līdz 20. gs. 50. gadiem bija ierobežotas, tāpēc atveseļošanos veicināja ar uzturēšanos svaigā gaisā, atpūtu, pilnvērtīgu uzturu un fiziskiem vingrinājumiem. Sanatorijas šādu pakalpojumu varēja nodrošināt. To funkcija bija stiprināt pacientu aizsargspējas, un sanatorijas arī nedaudz ierobežoja slimības izplatību, sirdzējus vai riska grupas uz laiku nošķirot no līdzcilvēkiem. Par sanatorijām raksturīgo pieeju veselības veicināšanā liecināja to arhitektūrā iestrādātie elementi, piemēram, verandas, balkoni, paviljoni aeroterapijām (dziedniecībai svaigā gaisā) un sauļotavas. Valstiski raugoties, sanatoriju veidošana bija iespēja apliecināt sekošanu līdzi laikmeta idejām par ģimeņu atbalstīšanu krīzes situācijās. Interesanti, ka sanatoriju plānojumā iestrādāja arvien modernākas idejas par higiēnas principiem.

Aicinām iepazīties ar sanatorijas Rīgas ielā 14 vēsturiskajiem attēliem un īsu dosjē.

PĀRGĀJIENA “OGRES KANGARI” MARŠRUTS

SANATORIJA “SAULSTARI”

Ogres Vēstures un mākslas muzejs — Thu, 07 Aug 2025 17:42:02 +0000

Īpašo dabas un infrastruktūras apstākļu dēļ Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība un divas no slimokasēm (apdrošināšanas organizācijām) nolēma sanatorijas ierīkot tieši Ogrē. Daudzie pakalni, Kangaru kalni, kas stiepjas cauri visai pilsētai, un sausie priežu meži tika uzskatīti par sevišķi vēlamu vidi veselības stiprināšanai, jo skujkoku mežu gaiss ir bagāts ar fitoncīdiem, kam piemīt izteikta antibakteriāla iedarbība. Turklāt dzelzceļa līnija no Rīgas uz Ogri, kas pastāv kopš 1861. gada, ļāva sanatorijas sasniegt gandrīz tikpat ātri, kā tas iespējams šodien.

Sanatorijas Jaunogrē un Pārogrē jau sākotnēji tika speciāli būvētas kā sanatorijas, tāpēc to atrašanās vieta īpaši izvēlēta kalnu un mežu tuvumā un tās arvien palikušas salīdzinoši savrupas. Kādreizējās sanatorijas ēkai Ogres centrālajā daļā pilsētas apbūve ievērojami izmainījusi tās sākotnējo veidolu. Tā atrodas līdzās Rīgas—Daugavpils šosejai, tāpēc šo ēku ogrēnieši, visticamāk, redzējuši biežāk.

Plašāka informācija par Ogres sanatorijām atrodama grāmatas “Ogres muzeja raksti” 1. sējumā — Ilmāra Dirveika pētījumā “Sanatorija “Ogre”” un Pārslas Pētersones rakstā “Ogresgrīvas pusmuiža”, kā arī Karīnas Horstas grāmatā “Sanatoriju arhitektūra Latvijā 1918—1940”.

Aicinām iepazīties ar sanatorijas “Saulstari” vēsturi attēlos un konspektīvā aprakstā.