Zanes Lūses izstāde “Stāsti ar laimīgām beigām” atklāšana 4.12.2020.

Laikā, kad Ogre uzplaukst svētku rotā, mirdzot gaismām, eglei un eņģeļiem, Ogres Vēstures un mākslas muzejs aicināja uz pilsētas centrālo kultūras notikumu — gleznotājas Zanes Lūses izstādi “Stāsti ar laimīgām beigām”.

Šī ir Zanes Lūses desmitā personālizstāde, lielākā daļa gleznu tapušas pēdējos četros mēnešos, tādējādi šo izstādi vēršot jo īpašāku.

Divu ežu mazo ķepiņu satvēriens, roņu cilvēcīgais skatiens, naktstauriņš negaidītās saulesbrillēs, lielas galvas dziedošām mutēm uz gariem sērkociņkakliem, lādzīga lāča strīpainais džemperis ķimeņu laukā — tie ir tikai daži no gabaliņiem, kas kā krāsaini stikliņi krīt, veidodami rakstus kaleidoskopa spoguļu sienās. Un caur gleznotājas Zanes Lūses izgaismotajām prizmām tie rāda mūsu pasauli, savā ziņā spoguļodami mūs pašus, mūsu reālijas un attieksmi.

Zanes Lūses gleznām, kuru nosaukumi arī ir kā asprātīga vēstījuma atslēga, raksturīga īpaša tēlainība. Tās raisa asociācijas ar Alisi un nokļūšanu Brīnumzemē, kur reizēm dzīvais šķiet tik nedzīvs un nedzīvais tik dzīvs, kur dzīvnieki mēdz būt kā cilvēki, bet cilvēki kā dzīvnieki. Taču atšķirībā no pasakas par Alisi šis nav izdomāts stāsts. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, elpojam, domājam un gluži kā mākslinieces atainotie ežuki izvēlamies vai nu sadoties rokās, vai arī izvērst adatas aizsardzībai vai uzbrukumam.

Bieži vien, ironiskā noskaņā ar otām un krāsām uz audekliem izpļāpājusies, pati māksliniece klusi stāv aiz savdabīgajiem tēliem, cilvēciski siltā un slēpti filozofiskā redzējuma un brīžam skumji, brīžam nebēdnīgi vēro skatītāju pie savām gleznām. Un viņa smaida, manot mūsu atplaukušos smaidus, jo esam jaunā skatījumā ieraudzījuši visu dzīvo apkārt un apjautuši — mēs neesam vieni šajā pasaulē un lielākā daļa stāstu ir ar laimīgām beigām.

Māksliniece 2001. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības nodaļā un glezno klasiskā eļļas glezniecības tehnikā uz audekla. Izstādēs piedalās kopš 1999. gada, no kurām dažas bija skatāmas Parīzē.

Viena no viņas izstādēm bija veltīta komponistam Raimondam Paulam. Gleznas nodēvētas, izmantojot visiem tuvu un mīļu viņa dziesmu nosaukumus vai dziesmu tekstu atpazīstamākās frāzes, piemēram, “Ar mani atkal runā kaijas”, “Te ir mana dzimtene”, “Mežrozīte”.

Gleznotāja blakus vēstījumiem pieaugušo auditorijai ilustrējusi arī bērnu grāmatas (Māras Cielēnas “Ceļā uz Ziemassvētkiem”, Rudītes Raudupes “Mincis Brincis”, Imanta Ziedoņa “Lāča Andreja pasakas”), iedvešot tajās dzīvīgu elpu.