Porcelāna servīze “Vita”

Jaunieguvumi līdz muzeja krājumam nonāk dažādos veidos — lielākoties tie ir dāvinājumi no cilvēkiem, kuri lietas vairs nevēlas glabāt, taču, apzinādamies priekšmetu materiālo vai sentimentālo vērtību, nevēlas  tās izmest. Muzeja jaunieguvums — Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas porcelāna servīze — noteikti ir viens no tādiem priekšmetiem, jo muzejā nonāca teju no atkritumu tvertnes pie kāda […]

Jaunieguvumi līdz muzeja krājumam nonāk dažādos veidos — lielākoties tie ir dāvinājumi no cilvēkiem, kuri lietas vairs nevēlas glabāt, taču, apzinādamies priekšmetu materiālo vai sentimentālo vērtību, nevēlas  tās izmest.

Muzeja jaunieguvums — Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas porcelāna servīze — noteikti ir viens no tādiem priekšmetiem, jo muzejā nonāca teju no atkritumu tvertnes pie kāda Tīnūžu ielas daudzdzīvokļu nama. Jāsaka paldies anonīmajam īpašniekam — izmešanai trauki bija salikti kastē un saudzīgi atstāti blakus atkritumiem, nevis izbērti konteinerā.

Konkrētā servīze “Vita” ir lielisks muzeja krājuma ieguvums. Servīzes vērtību palielina trauku labais stāvoklis, turklāt saglabājies gandrīz  viss komplekts, proti, pamatpriekšmeti: kafijas kanna, krējuma trauciņš un cukurtrauks, visi ar oriģinālajiem vākiem, kā arī sešas tasītes un septiņas apakštasītes. Trūkst vienīgi deserta šķīvīšu (lielāki par apakštasēm, gludi, ar rievotu maliņu, parasti balti un mala dekorēta ar to pašu rakstu, kas uz kannas un tasīšu korpusa). Tasīšu un apakštasīšu skaits atšķiras, jo, visticamāk, servīze bija paredzēta lielākam cilvēku skaitam. Muzejā nonākusī servīze ir tas, kas gadu desmitu laikā palicis no pilnā komplekta. Šāda veida servīzēm tā saukto “trio” — tasi, apakštasi un šķīvi — varēja iegādāties atsevišķi gan kā suvenīru, gan servīzes papildināšanai. Iespējams, ka praktisku apsvērumu dēļ īpašnieks deserta šķīvīšus nolēmis paturēt (tie ir lielāki, tāpēc funkcionālāki par apakštasēm). Kā palīdzēja noskaidrot Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga, “servīze ir no agrīnajiem ražošanas posmiem, jo cukurtrauks ir vēl “vecais”, proti, ar paplašinātu augšdaļas atvērumu. Drīz vien pēc šī dizaina izstrādes ražošanas apsvērumu dēļ cukurtrauks tika ražots apvērsts — ar šauru augšdaļu un platu apakšdaļu.”

Tātad trauku komplekts, visticamāk, datējams ar 20. gs. 60. gadu beigām, lai gan šāda tipa servīzes (ar apvērsto cukurtrauka formu) masveidā ražotas arī 20. gs. 70. gados. Tā darināta no tā sauktā plānsienu porcelāna, kas plaši izmantots 20. gs. 70. gados un šajā laikā kļuva par vienu no rūpnīcas specialitātēm. Trauku gatavošanai izmantotas dažādas tehnoloģijas: kafijas un krējuma kanna, cukurtrauks un tases ir lietas, apakštases — formētas.

Lai arī ikdienā reti aizdomājamies, aiz katras sadzīviskās lietas ir kāds mākslinieks, tehnologs, dizainers, kura stundām ilgais darbs vēlāk pārtop taustāmos priekšmetos, kas veido mūsu ikdienu, interjeru un gaumi. Servīzes “Vita” formu veidojusi ilggadējā Rīgas Porcelāna fabrikas dizainere Zina Ulste, dekoru — māksliniece Maija Zagrebajeva. Ar dažādu dekoru variācijām “Vita” ir viena no Rīgas Porcelāna rūpnīcas populārākajām un visilgāk ražotajām servīzes formām.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja
bijusī vēstures speciāliste Santa Šustere