No 2024. gada 6. jūlija līdz 16. augustam Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma mākslinieces Līvas Veiguras starpdisciplinārā mākslas izstāde “Realitātes blaknes”. Turpinot vecmāmiņas sapni par keramiķes karjeru, māksliniece rada paralēlu pasaules izpratni, daudzslāņaini savijot un aktualizējot vairākus māksliniecei nozīmīgus jautājumus, kuri skar dzimtu, pašuztveri un pārdzīvojuma klātesamību mākslas radīšanas procesā. Attēls – kā […]
No 2024. gada 6. jūlija līdz 16. augustam Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma mākslinieces Līvas Veiguras starpdisciplinārā mākslas izstāde “Realitātes blaknes”.
Turpinot vecmāmiņas sapni par keramiķes karjeru, māksliniece rada paralēlu pasaules izpratni, daudzslāņaini savijot un aktualizējot vairākus māksliniecei nozīmīgus jautājumus, kuri skar dzimtu, pašuztveri un pārdzīvojuma klātesamību mākslas radīšanas procesā.
Attēls – kā garīgums, kas eksistē vienā dimensijā – iegūst telpisko uztveri, tam satiekoties ar ikdienas ritmā tapušiem materialitātes motīviem. Krāsa, triepiens, vīle, šuve, forma ir koncepts pats par sevi. Vizualitāte runā vārdu vietā un stāsta ikdienišķus, citreiz intīmus un sāpīgus stāstus.
Viena no Ogres Vēstures un mākslas muzeja attīstības programmām ir jauno novada mākslinieku profesionālās izaugsmes veicināšana, dodot viņiem iespēju izstādīties muzeja Mazajā zālē. Muzejs ir priecīgs atbalstīt Lielvārdes jaunās mākslinieces Līvas Veiguras ieceri, jo patiesi novērtē viņas uzdrošināšanos atklāt savas un ģimenes sieviešu skaudrās dzīves līnijas un spēju to pārnest vizuālās mākslas valodā dažādās tehnikās, kā arī veidojot poētiski tematisku daudzpusību.
Neatņemama daļa no Līvas Veiguras darbu būtības ir mākslas vēstures godināšana, kas sniedz iespēju ielūkoties citu radošu personību ietekmēs un nostiprinātajās mākslinieciskajās saiknēs. Šajā stāstā ietekmēšanās ir kā realitātes blakne, pret kurām māksliniece nemeklē zāles.
Līva Veigura (1990) ir māksliniece, kuras darbos satiekas fotogrāfija un zīmīga pamatvērtība – keramika. Šo pasauļu mijiedarbība rada laikmetīgus nospiedumus abās materialitātēs, caur tām apkopojot dažādu dimensiju un apjomu realitātes blaknes. Darbos tiek konstruēta sava sajūtu pasaule, kurā māksla ir nozīmīgs izdzīvošanas mehānisms, jo bez tās – šī pasaule būtu tukša.