Kārlis Hūns (1831—1877)

Par gleznotāja Kārļa  Hūna bērnību un zēna gadiem ziņu maz. No Hūnu ģimenes sešiem bērniem Kārlis bijis ceturtais. Viņš varējis stundām vērot tēva darbu galdnieka darbnīcā, bieži zīmējis tēva darinātās lietas, turklāt darījis to ar pārsteidzoši drošu roku. Pēc mācībām  Rīgas Domskolā viņš 1850. gadā  devies uz Pēterburgu, lai kļūtu par mākslinieku. Kad izrādījies, ka tūlītējai studiju uzsākšanai zināšanu nepietiek, Kārlis Hūns sācis strādāt par  Krievijas Zinātņu akadēmijas zīmētāja–litogrāfa palīgu, no 1852. gada apmeklējis  Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas vakara klases un  studijas uzsācis  1854. gadā, kad  litogrāfa darbu pārtraucis. Paturot prātā Hūnu ģimenes pieticīgos materiālos apstākļus, domājams, ka studiju gadi aizvadīti grūtā cīņā.   Pēc studijām  vēsturiskās glezniecības klasē  Kārlis Hūns 1861. gadā  par  kompozīciju ”Lielkņaze Sofija Vītauta meita Vasilija Tumšā kāzās”  saņēma Lielo zelta medaļu, kas nodrošināja papildināšanos ārzemēs.

Šis panākums jau zināmā mērā noteica Hūna tālāko ceļu: septiņi gadi, papildinoties Parīzē, studiju ceļojumi (Eiropa, Krievija), akadēmiķa un profesora statusa iegūšana, pasniedzēja darbs Mākslas akadēmijā Pēterburgā, piedalīšanās izstādēs (Parīzes Salons, Vispasaules izstādes, Mākslas akadēmijas un vēlāk arī Ceļojošo Mākslas izstāžu biedrības izstādes).  1870. gadā  mākslinieks saņēmis vēsturiskās glezniecības profesora  grādu, un 1871. gadā  uzsākts pedagoģiskais darbs Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Tobrīd Hūna radošā un pedagoģiskā darbība solījās būt ilga un veiksmīga. 1874. gadā  viņš apprecējis itāļu izcelsmes krievu arhitekta Ivana Monigeti (1819—1878) meitu Veru. Diemžēl tajā pašā gadā Hūns saslima ar kakla tuberkulozi, ilgstošai slimībai sekoja nāve Davosas kūrortā Šveicē. Izpildot aizgājēja vēlēšanos, viņā mirstīgās atliekas apbedītas Madlienas kapos, kur jau bija guldīti vairāki viņa dzimtai piederīgie.

Laikabiedri augstu novērtējuši viņu kā mākslinieku, tas atspoguļojas arī vēstulēs un publikācijās, kamēr personiskas dabas vērojumu par Hūnu saglabājies maz. Kādā publikācijā aprakstīta tikšanās ar Hūnu Parīzē 1864. gadā. Kārlis Hūns bijis vidēja auguma, brūnām, ļoti laipnām acīm, rudiem matiem un iesarkanu bārdiņu. Raksturā bijis flegmatisks, aizsvilies reti, bijis ļoti labsirdīgs, izpalīdzīgs, sarunās vienmēr atturīgs, citu cilvēku rīcību vērtējis piesardzīgi, meklējot attaisnojošus apstākļus. Bijis taupīgs un lielākus tēriņus atļāvies tikai savas vienīgās kaislības — senlietu iegādes labā. Publikācijā pieminētas arī, autoraprāt, mazāk tīkamas iezīmes mākslinieka personībā: viņš lasījis maz, nav interesējies par politiskajiem procesiem un nav spējis tos novērtēt.

Jau Krievijas XIX gs. 70. gadu nozīmīgāko mākslas izstāžu apskatos atzīta Hūna mākslinieciskā gaume un gleznu neparasti meistarīgais izpildījums,  viņa mākslas gandrīz franciskā elegance, glezniecības eiropeiskā daba, brīvība un izsmalcinātība.

Hūna glezniecībai raksturīga  racionāla un precīzi būvēta kompozīcija, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts, virtuoza realitātes objektu atdarināšana, gleznieciskas nobeigtības izsvērts apvienojums ar “non finito” nenobeigtību. Mākslinieks daudz strādājis arī zīmulī un akvarelī, kur tiecies pēc asi tverta un dokumentāli precīzi fiksēta dabas vērojuma.

Kaut arī  Hūns studējis vēsturisko glezniecību un ieguvis vēsturiskās glezniecības profesora nosaukumu, viņam tuvāks bijis sadzīviskais žanrs, vienkāršā cilvēka dzīves tēma, un šīm gleznām autors parasti izvēlējies nelielus formātus. Viņš pazīstams arī kā izcils portretists. Atzīmējama viņa stabilā interese par etnogrāfiju šā termina plašākajā izpratnē — par tautas dzīvi tās daudzveidīgajās izpausmēs, te īpaši pieminamas viņa akvarelētās madlienietes un lielvārdietes tautas tērpos (1872). Kārļa Hūna neatlaidīgā atgriešanās pie zemnieku un amatnieku darba, sadzīves, ģimenes tēmām ļauj izteikt pieņēmumu, ka tā sakņojas personīgos iemeslos, piemēram, viņa priekšstatos par  cilvēku savstarpējām attiecībām, par vienkāršu ikdienas darbu kā cilvēces eksistences pamatu, viņa atmiņās par  bērnību ģimenē Madlienā.

Kārļa Hūna daiļrade vienlaikus pieder Latvijas, Krievijas un Eiropas 19. gadsimta otrās puses mākslai, bet Latvijas kultūras un mākslas vēsturē viņa vieta vienmēr būs īpaša. Viņš ir pirmais latvietis, kura studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā vainagojušās ar lielo zelta medaļu un iespēju papildināties  ārzemēs. Viņa darbi glabājas daudzos muzejos un privātos krājumos bijušās cariskās Krievijas robežās. Nozīmīga kolekcija izveidojusies Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, kur Hūna gleznas izvietotas pastāvīgajā ekspozīcijā.