Alpīnista Aivara Bojāra jaka

Alpīnista Aivara Bojāra (1959—1993) virsjaka ir ļoti īpašs muzeja jaunieguvums gan tāpēc, ka jaka kopā ar tās īpašnieku pabijusi vairāk nekā 8000 metru augtumā ceļā uz pasaules augstāko virsotni Everestu, gan arī tāpēc, ka tā saistīta ar notikumiem, kam 90. gadu sākumā līdzi sekoja vairāki Latvijas laikraksti.

Jaka muzejā nonākusi kā bijušā Ogres komercbankas direktora Voldemāra Eihes dāvinājums. Eihes ģimenei jaku nodevusi kaimiņiene un ģimenes draudzene, alpīnista māte Lūcija Bojāre.

Aivars Bojārs bija pazīstams un pieredzējis alpīnists, Latvijas jaunatnes kalnākāpēju asociācijas prezidents, ārsts un treneris daudziem no Latvijas 80. gadu jaunajiem klinšu kāpējiem. Vienkāršo silto sporta virsjaku alpīnists vilcis savā pirmajā un vienīgajā kāpienā Everestā (8848 m), kad 1992. gada novembrī uzsāka ceļu pretim savam sapnim — pasaules augstākās virsotnes iekarošanai. Jaku uz krūtīm rotā emblēma ar stilizētu Lietuvas karogu un uzrakstu “EVEREST ‘92 LIETUVA”, jo Baltijas alpīnistu ekspedīciju sagatavoja Lietuvas Alpīnistu federācija. Alpīnisti bija ieguvuši nepieciešamo fizisko sagatavotību un inventāru, tomēr intervijā pirms kāpiena Bojārs atzina, ka visu noteiks laikapstākļi.  Alpīnistam izrādījās taisnība, un Everesta 1992. gada ekspedīcija vairāk nekā 8000 metru augstumā bija spiesta kapitulēt slikto laikapstākļu dēļ, kad kalnā kāpējus pārsteidza sniega vētra un draudīgas brāzmas. Taču kaislīgais alpīnists nedomāja atmest domu par Everestu un plānoja kāpt atkal. Kādā intervijā Aivars Bojārs stāsta par savām alkām pēc kalniem:

“Himalaji ir “baltās salas” alpīnistiem. Tas ir visas pasaules garīguma pols. Braucu uz turieni, nezinot, kas mani pievelk — augstās virsotnes vai garīgums. Galu galā, ja es nebūtu alpīnists, es tur ierastos kā ceļotājs. Alpīnisms ir mans ceļš, lai nonāktu šajā garīguma pasaulē. Dzīvē viss ir virzīts uz kādu virsotni. To sasniedzot, izvēlamies nākamo. Visa dzīve ir kāpšana — citreiz veiksmīga, citreiz ne. Katram cilvēkam dzīvē ir jāatrod savas “baltās salas”, bet Himalaji ir universāla vieta visiem. Katram vajadzētu tur nokļūt, lai gūtu spēku dzīvot. Varu tikai novēlēt katram atrast savas “baltās salas”.”

Lai plānotu jaunu kāpienu Everestā, 1993. gada februārī Aivars Bojārs vairāku savu audzēkņu pavadībā devās uz Kaukāzu, kur treniņkāpienā kāpa Elbrusā (5642 m). Diemžēl šis kļuva par 33 gadus vecā alpīnista pēdējo kāpienu un sapnis par Latvijas Republikas karoga uznešanu Everestā palika neīstenots. Aivars Bojārs traģiski gāja bojā, noslīdot pa nospoguļoto ledus klātni. Kāds alpīnistu grupas dalībnieks stāsta: “Pusceļā Aivaram paslīdēja kāja, un 50 grādu slīpajā nogāzē palīdzēt nevarējām.” Vēlāk daudzi šo pieredzējušā alpīnista bojāeju salīdzināja ar augstas klases pilota nosišanos, braucot ar divriteni.

Jāpiebilst, ka 1992. gadā, kad Aivars Bojārs kopā ar lietuviešu ekspedīciju gatavojās “ieņemt” Everestu, tajā vēl nebija uzkāpis neviens no nule kā neatkarību atguvušo Baltijas valstu alpīnistiem. Tikai 1993. gada maijā laikraksti vēstīs, ka 10. maijā Everestu sasniedzis pirmais Baltijas valstu alpīnists lietuvietis Vladis Vitkausks, kopā ar savas valsts karogu virsotnē uznesot arī Latvijas karogu, ko neizdevās veikt Aivaram Bojāram 1992. gada ekspedīcijas sastāvā.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja bijusī vēstures speciāliste Santa Šustere