Silvija Ausma Jākobsone vienmēr iejūtīgi mudinājusi savus audzēkņus attīstīt radošumu, eksperimentēt un meklēt labāko variantu savai īpatnai izteiksmei, tāpēc daudziem viņas pasniegtās glezniecības stundas bija viens no gaidītākajiem mācību priekšmetiem. Viņas audzēkņu pulkā bijušas daudzas zināmas personības: Ainars Mielavs, Aivars Vilipsōns, Inese Brants, Guntars Sietiņš, Vilis Daudziņš un citi.

Silvija Ausma Jākobsone dzimusi Rīgā 1945. gadā. Absolvējusi Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Gleznošanas nodaļā. 2003. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu. Strādājusi par gleznošanas pasniedzēju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1974—2002), Latvijas Kristīgajā akadēmijā (1997—2002). Abās izglītības iestādēs veidojusi mācību metodiskās programmas. 2003. gadā LMA Profesoru padomes sēdē ievēlēta par asociēto profesori. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1975. gada. Izstādēs piedalījusies kopš 1970. gada. Darbi atrodas Latvijas Kultūras ministrijā, privātkolekcijās Latvijā, Austrijā, Lielbritānijā, Francijā, ASV u.c.

Izstādes kuratore Elīna Cērpa, izstādes scenogrāfe Ineta Sipunova.

Pāri laikam

Ogres Vēstures un mākslas muzejā organizētā izstāde Gaisma ir izceļama kā ievērojams notikums ne tikai novada kultūras kartē. Arī tās autores gleznotājas un mākslas pedagoģes Silvijas Ausmas Jākobsones dzīvē tai ir īpaša nozīme, jo tā ir pirmā pilna apjoma personālizstāde. Ceļš pie šīs ekspozīcijas ir stiepies vesela radošā mūža garumā, tādēļ skatītājam tā atklājas vienlaicīgi gan kā retrospektīvs profesionālā veikuma portretējums, gan kā personīgu pārdzīvojumu piepildīta laikmeta dienasgrāmata, kurā ielūkojoties, uz brīdi iespējams pietuvoties rūpīgi krātam un glabātam, unikālam individuālas pieredzes stāstam. Jāatzīmē, ka šis nav vēstījums par līdzpārdzīvojuma trauksmi izraisošiem dramatiskiem pagriezieniem, krasiem rokraksta lūzumiem vai nesamiernieciskiem, arvien jaunas izteiksmes meklējumiem, bet gan par daudzu gadu garumā lolotu, līdz zelta spīdumam nopulētu glezniecības pilnību, kuras patiesā vērtība atklājama tikai laika fragmentu nesadalītajā veselumā. Tajā virknējoties viena aiz otras, gleznainas gaismas pielietas, mākslinieces otas harmonizēti pulsējošā krāsu dzīvībā iemiesotas atklājas senāku un jaunāku notikumu ainas un nākamības ziedošā, mūžam jaunā un skanīgā, debesszilo zvaniņu plaukumā mirdzošā seja.

Silvija Ausma Jākobsone ir dzimusi, uzaugusi un arī lielāko sava mūža daļu ir pavadījusi Rīgā. Jau kopš agras bērnības saistošākā nodarbe bijusi zīmēšana un, pateicoties vecāku savlaicīgi  pamanītajam uzņemšanas sludinājumam, veiksmīgi izturot konkursu, sākusi mākslas izglītības gaitas Jaņa Rozentāla mākslas skolā jau pēc ceturtās klases. Šo mācību laiku māksliniece atceras kā profesionālā izaugsmē ieinteresētu domubiedru loka sargātu intelektuāli brīvas pasaules oāzi, kur apkārt eksistējošā sociālisma realitāte ieguva vien nenozīmīga, neitrāli inerta fona vietu. Tālākais izglītības ceļš veda mākslinieci uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur sešu gadu garumā glezniecības studijas notika tā laika redzamāko mākslas personību vadībā. Mākslinieces ietekmes lokā minami tādi Latvijas mākslā svarīgi vārdi kā Boriss Bērziņš, Konrāds Ubāns, Leonīds Breikšs, Indulis Zariņš, Edgars Iltners, Arvīds Egle. Mākslinieciskās izpausmes ziņā autorei tuvs ir itāļu kvartročento periods, visu laikmetu franču glezniecība, holandieši — Jans van Eiks, Vermērs van Delfts, kā arī latviešu vecmeistari. Visi šie dažādo laikmetu mākslinieki katrs savā veidā ir iespaidojuši mākslinieces izaugsmi, radošo domu virzību, tēlainās izteiksmes meklējumus. Domājams, ka tikpat lielā mērā tie uzskatāmi par piemēru arī  Jākobsones pedagoģiskajā darbā, kam māksliniece veltījusi pilnus trīsdesmit astoņus savas dzīves gadus, pacietīgi, prasīgi un vienlaikus atbalstoši gudri ievadot glezniecības mākslā vairākas jauno mākslinieku paaudzes Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kā arī Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Māksliniece devusi arī ievērojamu ieguldījumu sakrālās mākslas attīstībā, radot altārgleznas Jumpravas un Ārlavas evaņģēliski luterisko baznīcu altāriem.

Pie būtiskiem radošā ceļa veidošanās apstākļiem atzīmējams, ka savas profesionālās gaitas uzsākot, māksliniece jau bija kļuvusi par māmiņu, un līdz ar to, savā ziņā neizbēgami šī sievietes dzīvē tik svarīgā pieredzes  šķautne dabiski izvirzījās par tuvi saistošu un personīgo izjūtu piepildītu tēmu arī glezniecībā. Kā vienmēr klātesoša un neatdalāma esības uztveres caurvija tā atklājas portretos, ainavu tēlos, sadzīves notikumu ierosinātos motīvos. Tos visus vieno no nebeidzamajām ikdienas rūpēm izrautā mirkļa nemaldīgi trāpīgais un gleznieciski vērtīgais tvērums. Par šāda silta, vasaras bezrūpības prieka caurausta brīža iemiesojumu pilnā mērā ir uzskatāma kompozīcija Ūdenī (1979). Gleznā attēlots skats, ko nereti sanāk vērot jūras krastā, kad pilsētas bērni, beidzot ieraudzījuši ilgi gaidīto, bezgalīgi plašo ūdens zilgmi, skriešus metas liedagu apskalojošajos seklajos viļņos. Bērnu siltie, saulē vizošie, krāsām pielietie ķermeņi, balti zeltainās ūdens šļakatas un dzidri skanīgo smieklu šaltis vērotājā nemaldīgi uzšķiļ dzirkstoša prieka un brīvības sajūtu. Iespējams ļoti līdzīgu tai, ko no ģimenes dzīves intensīvā plūduma izraujoties, sieviete māksliniece gūst savu ilgi atlikto ieceru piepildījuma brīžos.

Pievēršoties izstādes saturam, kā pirmos būtu vērts aplūkot mākslinieces gleznotos portretus. Īpaši autores pašportretus.  Agrākais no tiem gleznots 1966. gadā vēl tikai sākot studijas Latvijas mākslas akadēmijā. Balti sniegotās ziemas ainavas fons izteiksmīgi izgaismo profilā pagriezto jaunavīgo meitenes seju. Tās koncentrētais skatiens ar apzinīgu nopietnību pieķēries kādam noteiktam domu punktam, atbildīgi cenšoties saglabāt portretējamās iecerei nepieciešamo izteiksmi. Interesanti, ka tajā  nav ne miņas no meitenīgas vieglprātības vai šķelmības, kādu to nereti iespējams ieraudzīt tikko pilngadību sasniegušo jauniešu sejās.  Pavisam citāds ir pašportrets, ko māksliniece gleznojusi septiņpadsmit gadus vēlāk. Sāņus pozīcijā sēdošā sieviete atklājas atturīgi koncentrēta, klusa un sevī vērsta. Nav šaubu, ka nu jau tā ir rūpju sloga veidota, priekus un bēdas pieredzējušas pieaugušas sievietes seja. Rūpīgi savītais matu mezgls izceļ slaido kakla līniju un auguma spītīgi nelokāmo, stalto stāju. Zeltā vizošais, it kā svētbildei aizgūtais fons neļauj skatienam izklīst krāslaukuma virsmas dziļumos un, vizoši uzstājīgi vedina neatraujoties izsekot gleznotā tēla ietērpa ziedainā auduma detaļām, balti krītošajām krokām un apvaldītā kustībā ieturētajai rokas līnijai, kas debesu dūjas spalvas vieglumā atspriedusies pret vērtīgā ierāmējuma malu, šķiet gatavojas pacelties svētošā žestā. Vēl citādāks - silti dzīvs un sievišķīgi taustāms ir dažus gadus vēlāk gleznotais pašportrets Vakara saule (1985). Portrets šoreiz ir gleznots pagriezienā pret skatītāju, ļaujot ielūkoties sievietes sejā, tomēr skats zem nolaistajiem plakstiem ir slēpts un nepieejami kluss. Brīnumaina pieskāriena veidā kautro veidolu atdzīvina vakara saules taustošie, zeltaini rūsganie stari, izgaismojot brīvi krītošo matu līniju, iekvēlinot sārti tērptās auguma aprises, jūtīgi un apdomāti precīzi atklājot jaunu pārdomu ceļus krāsā izpaustā gleznojuma valodā.

Iedziļinoties Silvijas Ausmas Jākobsones glezniecības sižetiskajās līnijās, jāatzīmē, ka krāsa mākslinieces gleznās nemainīgi ir galvenais satura atklāsmes avots. Pat figurāli risinātās, ikdienas notikumiem piepildītās ainās, tā nemaldīgi sakoncentrē, vada un nosaka gleznojumā ietverto tēmu. Tāds piemērs ir kompozīcija Sarkanās puķes (1974). Gleznas centrā ir attēlotas trīs jaunas sievietes. To nepiespiesti komponētās figūras aptver plašs, pārbagātā pavasara sārtumā pludojošs ziedošu tulpju lauks. Intensīvi piesātinātā sarkanā  krāsa šķiet aizpilda ikkatru gleznas plaknes centimetru. Viļņojot līdzi tulpju kauslapu iezīmētajām augu stāvu virknēm, tā rada bezgalīgi plašu ziedu ainavas mirāžu. Daudzbalsīgos purpura toņos izzūdošās tāles, maģiskā pievilcībā rosina meklēt arvien jaunus iztēles ceļus, kas nepacietīgi spraucoties cauri priekšplānā paliekošajiem sieviešu stāviem, tiecas pretī aiz horizonta līnijas snaudošajām neizpaustu sapņu piepildītajām zemēm. Šo kompozīciju vērojot, nevilšus nāk prātā tās radīšanas gads, nosaukuma skaņā asi dzelošā sarkanā krāsa un tiem piederīgā laikmeta vide, tēmas, neizbēgamās ideoloģiskās nodevas, ko bija spiests pildīt katrs, kas vēlējās dzīvot atklātu radošo dzīvi. Tomēr mākslinieces izpildījumā šīs mūsdienās šķības grimases izraisošās nianses iegūst nejauša garāmgājēja lomu jeb pēc nepieciešamības lietojamas zemsvītras piezīmes formu, kam ir tikai pastarpināts sakars ar patiesi nezūdošām glezniecības vērtībām pieblīvēto tēlojumu vidi. Tieši tādēļ arī šodien raugoties, piemēram, gleznā Novakare (1985), priekšplānā izvirzās precīzi piemeklēto krāsu toņu triepienos ietvertā noskaņa,  tajā iedvestais vakara miera atnestais vēsums un rēni kāpjošā zemes smarža, kas kā nelīdzenumus nogludinošs šķidrauts apklāj lopkopju lauku darba prozaisko klātbūtni. Mākslinieces spēja ar krāsas glezniecisko spēku piedot ikdienas mirklim poētiskas pacilātības vērienu atklājas arī gleznā Meitene istabā (1982). Pieklusinātos zemes toņos risinātās kompozīcijas centrā ir attēlota nelielā dzīvokļa istabā vientuļi sēdošas meitenes figūra. Tās trauslo, kautrīgi sarāvušos stāvu uz apkārtējās vides brūni neitrālā fona kontrastējoši ietvarā izceļ spoži zilā krēsla pārvalka krāsa, kas kā tikko plaucis, sen gaidīts pavasara zieds pamirušās apkārtnes vidū nemaldīgi piesaista un iespējami ilgi neatlaiž vērotāja skatu.

Gadalaiku mija ainavā, dārzs, ziedi un klusā daba ir tēmas ko varētu raksturot kā noturīgu, pat eksistenciāli nepieciešamu vadmotīvu Jākobsones radošajā darbā. Tas atklājas visos tā attīstības posmos un pielietotajās glezniecības tehnikās. Izstādē eksponētās ainavas Ziema (1979), Pavasaris dārzā (1981), Lietaina pavasara diena (1983) atklāj mākslinieci kā jūtīgu dabas procesu vērotāju, kas tajā noritošās parādības, apgaismojuma izmaiņu radītos dažādos stāvokļus uztver kā rosinošu impulsu pārdomām veltītai refleksijai gaismas krāsā. Mākslinieces uztverē gaisma ir dzīvības avots. Tā ir visur, tā vibrē visur. Tāpat arī daba ir brīnišķa - skaista jebkurā gadalaikā un jebkurā diennakts stundā. Šo pārliecību uzskatāmi atklāj gleznās iedzīvinātie dabas tēli, ainaviska pārskata formā ļaujot izstaigāt māksliniecei tuvi pazīstamās Rīgas Jūrmalas puses mazdārziņu ceļus, kur kā līdzīgi domājošo grupās cieši sakļāvušās, savus izbalsināti cēlos, laika norūdītos stāvus slej seno šķirņu ābeles, neviltotā izbrīnā ieraudzīt vienas nakts laikā dīvainos pasaku milžos pārvērstus, smagām sniega kupenām apsegtus pagalma kokus un koši zaļas pavasara dienas lietus atmodināto pilsētas iemītnieku agrīno steigu. Savukārt klusās dabas kompozīcijas mākslinieces aranžējumā sniedz izjusti pietuvinātu ieskatu personīga mēroga attiecībās ar savu dārzu un dzīvesvietas priekšmetisko vidi. Šo gleznojumu virknē izsekojams mākslinieces iniciēts dialogs ar dažādu maņu darbības rezultātā sajūtamo priekšmetu pasauli, mēģinājums izcelt tajā eksistējošus, sarunas vērtus tēmas elementus, organiski iekļaujot tos vienotā krāsas izgaismotā pārdomu lokā. Iemesls šādām sadzīves mizanscēnām var būt rabarberu svaigi grieztie, sulīgi caurspīdīgie zaļie kāti, kas savijušies buntītē nogūluši līdzās virtuves trauku sastrādātajai saimei gleznā Klusā daba ar rabarberiem (1983). Tas varbūt uz baltas gaismas pielietas istabas palodzes apmeties rudenīgi zemās saules sasildītu, no piemājas dārza nākušu ķirbju pāris ar zeltā caurspīdošu ābolu bļodu un rūsganu dāliju pušķi kompozīcijā Klusā daba (2015) vai augusta gaismas medainajā atspīdumā apvienota tuvi radniecīgas krāsas priekšmetu cilts gleznā Gaisma augustā (2023). Klusi līdzeksistējošo, zaļās pasaules būtņu sarunu ietvarā atklājas divas gaiši izskanošas pavasara ziedu kompozīcijas Pavasara saulē (2014) un Maijs (2022). Maija mēneša spožās gaismas pielietā loga palodze abos gadījumos darbojas kā tuvas, ilgi gaidītas tikšanās vieta, kur mākslinieces rokas kārtoti līdzās nonākuši sen neredzējušies ziedaugu – kreimeņu, tulpju un zilsniedzīšu pāri. Liegi pieskandinot žilbinošo, gaismas pielieto audekla plakni ar spēji atdzimušās pavasara krāsu dzīvības un gaidāmās izaugsmes debesszilo prieku, tie līdzās daudziem citiem mākslinieces radītajiem tēliem nešaubīgi pārnes gleznoto mirkli bezgalīgā, miera un cilvēcīgu vērtību piepildītā nākotnes telpā.