Kārlis Hūns (1831–1877)

Par gleznotāja Kārļa  Hūna bērnību un zēna gadiem ziņu maz. No Hūnu ģimenes sešiem bērniem Kārlis bijis ceturtais. Viņš varējis stundām vērot tēva darbu galdnieka darbnīcā, bieži zīmējis tēva darinātās lietas, turklāt darījis to ar pārsteidzoši drošu roku. Pēc mācībām  Rīgas Domskolā viņš 1850. gadā  devies uz Pēterburgu, lai kļūtu par mākslinieku. Kad izrādījies, ka tūlītējai studiju uzsākšanai zināšanu nepietiek, Kārlis Hūns sācis strādāt par  Krievijas Zinātņu akadēmijas zīmētāja–litogrāfa palīgu, no 1852. gada apmeklējis  Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas vakara klases un  studijas uzsācis  1854. gadā, kad  litogrāfa darbu pārtraucis. Paturot prātā Hūnu ģimenes pieticīgos materiālos apstākļus, domājams, ka studiju gadi aizvadīti grūtā cīņā.   Pēc studijām  vēsturiskās glezniecības klasē  Kārlis Hūns 1861. gadā  par  kompozīciju ”Lielkņaze Sofija Vītauta meita Vasilija Tumšā kāzās”  saņēma Lielo zelta medaļu, kas nodrošināja papildināšanos ārzemēs.

Šis panākums jau zināmā mērā noteica Hūna tālāko ceļu: septiņi gadi, papildinoties Parīzē, studiju ceļojumi (Eiropa, Krievija), akadēmiķa un profesora statusa iegūšana, pasniedzēja darbs Mākslas akadēmijā Pēterburgā, piedalīšanās izstādēs (Parīzes Salons, Vispasaules izstādes, Mākslas akadēmijas un vēlāk arī Ceļojošo Mākslas izstāžu biedrības izstādes).  1870. gadā  mākslinieks saņēmis vēsturiskās glezniecības profesora  grādu, un 1871. gadā  uzsākts pedagoģiskais darbs Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Tobrīd Hūna radošā un pedagoģiskā darbība solījās būt ilga un veiksmīga. 1874. gadā  viņš apprecējies ar itāļu izcelsmes krievu arhitekta Ivana Monigeti (1819-1878) meitu Veru. Diemžēl, tajā pat gadā Hūns saslimis ar kakla tuberkulozi, ilgstošai slimībai sekojusi nāve Davosas kūrortā Šveicē. Izpildot aizgājēja vēlēšanos, viņā mirstīgās atliekas apbedītas Madlienas kapos, kur jau bija guldīti vairāki viņa dzimtai piederīgie.

Laikabiedri augstu novērtējuši viņu kā mākslinieku, tas atspoguļojas arī vēstulēs un publikācijās, kamēr personiskas dabas vērojumu par Hūnu saglabājies maz. Saglabājusies kāda publikācija, kur aprakstīta tikšanās ar Hūnu  Parīzē 1864.gadā. Kārlis Hūns bijis vidēja auguma, brūnām, ļoti laipnām acīm, rudiem matiem un iesarkanu bārdiņu. Raksturā bijis flegmatisks, aizsvilies reti, bijis ļoti labsirdīgs, izpalīdzīgs, sarunās bijis vienmēr atturīgs, citu cilvēku rīcību vērtējis piesardzīgi, meklējot attaisnojošus apstākļus. Bijis taupīgs, un lielākus tēriņus atļāvies tikai savas vienīgās kaislības - senlietu iegādes labā. Publikācijā pieminētas arī autoraprāt mazāk tīkamas iezīmes mākslinieka personībā - viņš lasījis maz, nav interesējies par politiskajiem procesiem un nav spējis tos novērtēt.

Jau Krievijas 1870.gadu nozīmīgāko mākslas izstāžu apskatos atzīta Hūna mākslinieciskā gaume un gleznu neparasti meistarīgais izpildījums,  viņa mākslas gandrīz franciskā elegance,   glezniecības eiropejiskā daba, brīvība un izsmalcinātība.

Hūna glezniecībai raksturīga  racionāla un precīzi būvēta kompozīcija, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts, virtuoza realitātes objektu atdarināšana, gleznieciskas nobeigtības izsvērts apvienojums ar „non finito” nenobeigtību. Mākslinieks daudz strādājis arī zīmulī un akvarelī, kur tiecies pēc asi tverta un dokumentāli precīzi fiksēta dabas vērojuma.

Kaut arī  Hūns studējis vēsturisko glezniecību un ieguvis vēsturiskās glezniecības profesora nosaukumu, viņam tuvāks bijis sadzīviskais žanrs, vienkāršā cilvēka dzīves tēma, un šīm gleznām autors parasti izvēlējies nelielus formātus. Viņš pazīstams arī kā izcils portretists. Atzīmējama arī viņa stabilā interese par etnogrāfiju šī termina plašākajā izpratnē – par tautas dzīvi tās daudzveidīgajās izpausmēs, te īpaši pieminamas viņa akvarelētās madlienietes un lielvārdietes tautas tērpos (1872). Kārļa Hūna neatlaidīgā atgriešanās pie zemnieku un amatnieku darba, sadzīves, ģimenes tēmām ļauj izteikt pieņēmumu, ka tā sakņojas personīgos iemeslos, piemēram, viņa priekšstatos par  cilvēku savstarpējām attiecībām, par vienkāršu ikdienas darbu kā vienu no cilvēces eksistences pamatiem, viņa atmiņās par  bērnību savā ģimenē Madlienā. 

            Kārļa Hūna daiļrade vienlaikus pieder Latvijas, Krievijas un Eiropas 19. gadsimta otrās puses mākslai, bet Latvijas kultūras un mākslas vēsturē viņa vieta vienmēr būs īpaša. Viņš ir pirmais latvietis, kura studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā vainagojušās ar lielo zelta medaļu un iespēju papildināties  ārzemēs. Viņa darbi glabājas daudzos muzejos un privātos krājumos bijušās cariskās Krievijas robežās. Nozīmīga kolekcija izveidojusies Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, kur Hūna gleznas izvietotas pastāvīgajā ekspozīcijā.

Lādīte un šķīvis no apsveikuma kartītēm

Nesen muzejā nonākuši tipiski 20. gadsimta 50. gadu radošās izpausmes liecinieki – šķīvis un lādīte, kas izmantoti rotaslietu vai kādu citu smalku priekšmetu glabāšanai. Neparasti, ka tie  darināti no apsveikuma kartītēm. Lādītes iekšpusē redzams dzimšanas dienas vēlējums, un uz šķīvja atainoti arī Jaunā gada un 1. maija svētku kartīšu fragmenti. Šie priekšmeti liecina par sava laika estētiku un gaumi, kā arī ilustrē svinētos svētkus. Tos varētu klasificēt kā piederīgus naivās mākslas stilam.

Formas un risinājumi kartīšu priekšmetiem bijuši ļoti daudzveidīgi. Lielākoties tās bijušas ļoti dažādu formu lādītes un kārbiņas, taču gatavotas arī vāzes, šķīvji un citas lietas. Konstrukciju izgatavošanai parasti vispirms tika sagatavotas piegrieztnes, ar kuru palīdzību izgrieza detaļas. Piegrieztnes malās ar šujmašīnu izdūra caurumus, un atsevišķās papīra daļas ar rokām īpašā dūrienā tika savienotas kopā. Uz apsveikuma kartīšu papīra uzklātā plānā celuloīda kārta padara materiālu cietāku un izturīgāku.

Apsveikuma kartīšu priekšmetu gatavošana 50. gados bija kļuvusi par ļoti iecienītu vaļasprieku. Cilvēki tos gatavoja gan individuāli mājās, gan nelielos uzņēmumos – arteļos plašākai ražošanai un tirdzniecībai. Šādas lādītes tika gatavotas arī rokdarbu stundās skolās ar krievu mācību valodu. Veikalos bija pieejami speciāli šim veidošanas procesam paredzēti kartīšu komplekti kopā ar piegrieztņu paraugiem, kas liecina, ka arī šajā laikā ir bijis pieprasījums pēc ērtām sagatavēm radošām mākslinieciskām izpausmēm.

Arī mūsdienās šis radošās izpausmes veids nav zudis. Mainījušies materiāli un tehniskais izpildījums, gaume un tradīcijas. Interneta vidē arvien ir atrodamas pamācības papīra lādīšu un arī citu priekšmetu veidošanai no apsveikuma kartītēm, tās sašujot, taču līme kļuvusi ērtāka par šūšanas tehniku, savukārt apsveikuma kartīšu vietā biežāk tiek izmantots kartons, kuru pēc tam var aplīmēt vai nokrāsot.

Jura Ģērmaņa glezna. Ogres fotokluba pirmais vadītājs Ziedonis Krūmiņš 

Viena no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājuma vērtībām ir Ziedoņa Krūmiņa, pirmā Ogres fotokluba vadītāja, attēlojums Jura Ģērmaņa 70. gadu gleznā

Ogres muzeja krājumā 2017. gada rudenī nonāca trīs Jura Ģērmaņa darbi un 28 Ziedoņa Krūmiņa fotogrāfijas.

Muzeja darbiniekiem par pārsteigumu no Ziedoņa Krūmiņa sievas Astras krustdēla Mārtiņa Bagātā saņēmām trīs Jura Ģērmaņa 20. gs. 70. gados tapušus darbus, kas atradušies Ogres daudzdzīvokļu ēkā Grīvas prospektā.

Gleznotājs Ogres trikotāžas kombināta tapšanas laikā 20. gs. 60. gados strādājis tur par mākslinieku noformētāju. Atnācis uz Ogri cerībā saņemt dzīvokli. Tolaik tapa kombināta Jaunogres dzīvojamais masīvs. Dzīvokli saņēmis Padomju prospektā (tagad Mālkalnes prospekts), apprecējies ar ogrēnieti, un šeit piedzimusi meita Agnija, kura mācījās Ogres skolā.

Ogres trikotāžas kombināta celtniecības laikā tā tehniskais uzraugs bijis Ziedonis Krūmiņš (1932–2008), kurš bijis sabiedriski aktīvs, un, nodibinoties Ogres fotoklubam 1969. gadā, kļuvis par pirmo tā vadītāju līdz 1974. gadam.

Viņam Ogres trikotāžas kombinātā bijis kopīgs kabinets ar Juri Ģērmani, un abi sadraudzējušies. Šajā laikā tapusi glezna ar Ziedoni Krūmiņu, kurš brīvā brīdī atlaidies atpūtas krēslā, lasot grāmatu. Fonā logs ar aizkariem un skatu uz Ogres ēkām. 

Gleznotājam Jurim Ģērmanim tapuši arī divi drauga portreta uzmetumi – viens ar zīmuli, otrs pastelī, kā arī Astras Krūmiņas (1928–2017), Ziedoņa Krūmiņa dzīvesbiedres, portrets. Visi mākslas darbi tagad atrodas muzeja krājumā.

Ziedonis Krūmiņš bijis ļoti erudīts un daudzpusīgs cilvēks. Viņam bija divas augstākās izglītības – beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Celtniecības fakultāti un neklātienē ieguvis augstāko izglītību žurnālistikā. Taču zinātkāre vadījusi viņu visu mūžu, ātri apgūstot visu jauno un ejot līdzi laikam.

Zināms, ka viņš daudz lasījis un bijis kaislīgs smēķētājs.

Ziedoni Krūmiņu aizrāva arī kalnu slēpošana, un viņš braucis ne tikai uz Gaiziņu, bet arī uz Elbrusu nodoties savam vaļaspriekam. Viena no viņa kaislībām bijusi arī mūzika, it īpaši džeza klasika. 1979. gadā, kad Mārtiņš Bagāts ciemojies pie Z.Krūmiņa, viņš uzlicis ierakstu skaņulentē un teicis: „Mārtiņ, klausies, kāda fantastiska grupa skan! Tas ir kaut kas!” Izrādījies, ka tā bijusi „The Jackson 5”, kurā dziedājis arī Maikls Džeksons.

Savas skaņulentes Ziedonis Krūmiņš dabūjis no Jura Lapinska, kurš 70.–80. gados bija vadošais ierakstu speciālists Latvijā, dzīvojis privātmājā Pārdaugavā, kur veicis mūzikas ierakstīšanu un izplatīšanu.

Ziedonis Krūmiņš bijis arī liels estēts attiecībā uz ģērbšanos. Viņam mājās bijis skapis ar uzvalkiem un aptuveni 350 kaklasaišu.

Pēc pensionēšanās darbojies ne tikai Ogres fotoklubā, bet bijis arī Ogres tiesas piesēdētājs. Kādā reizē bija paredzēta tiesas sēde čigāniem. Viss tabors sanācis, bērni trokšņojuši, un iegadījies tā, ka Ziedonis Krūmiņš ar kolēģi, smalki ģērbušies, nākuši uz tiesas zāli pirms tiesneša. Viena no čigānietēm pavērsusies pret trokšņotājiem un uzsaukusi: „Apklustiet, jūs, muļķi! Tiesas kungi nāk!” 

Vēlākos gados lielā kaklasaišu kolekcija nonākusi Latvijas Nacionālā teātra īpašumā.

Ziedonim Krūmiņam piemitis dzīvesprieks un humora izjūta. Pat tad, kad jau slimojis ar vēzi un klājies smagi, viņš spējis jokot dažādās situācijās.

Ziedonis Krūmiņš daudz fotografējis un piedalījies izstādēs. Kā liecība tam tipogrāfijā "Cīņa" drukātā afiša  2. foto amatieru kluba izstādei 1962. gadā, kas veltīta Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 45. gadadienai. Darbu skates atklāšana notikusi 18. novembrī.

Dāvinājumā muzejs saņēma arī Ziedoņa Krūmiņa 28 melnbaltas fotogrāfijas, kurās redzami cilvēki, piedaloties dažādās sporta aktivitātēs, atpūšoties pie jūras. Daudzi cilvēki portretēti ikdienas gaitās strādājot, pļāpājot, ieturot maltīti vai darot ikdienas darbus. Fotogrāfijas tapušas ap 20. gs. 70. gadiem.

Alpīnista Aivara Bojāra jaka

Alpīnista Aivara Bojāra (1959–1993) virsjaka ir ļoti īpašs muzeja jaunieguvums ne tikai tādēļ, ka jaka kopā ar tās īpašnieku pabijusi vairāk nekā 8000 metru augtumā ceļā uz pasaules augstāko virsotni Everestu, bet arī tādēļ, ka tā saistīta ar notikumiem, kam 90. gadu sākumā sekoja līdzi vairāki Latvijas laikraksti.

Jaka muzejā nonākusi kā bijušā Ogres komercbankas direktora Voldemāra Eihes dāvinājums. Eihes ģimenei jaku nodevusi kaimiņiene un ģimenes draudzene, alpīnista māte Lūcija Bojāre.

Aivars Bojārs bija pazīstams un pieredzējis alpīnists, Latvijas jaunatnes kalnākāpēju asociācijas prezidents, ārsts un treneris daudziem no Latvijas 80. gadu jaunajiem klinšu kāpējiem. Vienkāršo silto sporta virsjaku alpīnists vilcis savā pirmajā un vienīgajā kāpienā Everestā (8848 m), kad 1992. gada novembrī uzsāka ceļu pretim savam sapnim – pasaules augstākās virsotnes iekarošanai. Jaku uz krūtīm rotā emblēma ar stilizētu Lietuvas karogu un uzrakstu “Everst ‘92”, jo Baltijas alpīnistu ekspedīciju sagatavoja Lietuvas Alpīnistu federācija. Lai arī alpīnisti bija rūpīgi sagatavojušies, bija iegūta nepieciešamā fiziskā sagatavotība un inventārs, jau pirms kāpiena Bojārs kādā intervijā atzina, ka visu noteiks laikapstākļi.  Alpīnistam izrādījās taisnība, un Everesta 1992. gada ekspedīcija vairāk nekā 8000 metru augstumā bija spiesta kapitulēt slikto laikapstākļu dēļ, kad kalnā kāpējus pārsteidza sniega vētra un draudīgas brāzmas. Taču kaislīgais alpīnists nedomāja atmest domu par Everestu un plānoja kāpt atkal. Kādā intervijā Aivars Bojārs stāsta par savām alkām pēc kalniem:

“Himalaji ir "baltās salas" alpīnistiem. Tas ir visas pasaules garīguma pols. Braucu uz turieni, nezinot, kas mani pievelk – vai augstās virsotnes vai garīgums. Galu galā, ja es nebūtu alpīnists, es tur ierastos kā ceļotājs. Alpīnisms ir mans ceļš, lai nonāktu šajā garīguma pasaulē. Dzīvē viss ir virzīts uz kādu virsotni. To sasniedzot, izvēlamies nākamo. Visa dzīve ir kāpšana – citreiz veiksmīga, citreiz ne. Katram cilvēkam dzīvē ir jāatrod savas "baltās salas", bet Himalaji ir universāla vieta visiem. Katram vajadzētu tur nokļūt, lai gūtu spēkus dzīvot. Varu tikai novēlēt katram atrast savas "baltās salas".”

Lai plānotu jaunu kāpienu Everestā, 1993. gada februārī Aivars Bojārs vairāku savu audzēkņu pavadībā devās uz Kaukāzu, kur treniņkāpienā kāpa Elbrusā (5642 m). Diemžēl šis kļuva par 33 gadus vecā alpīnista pēdējo kāpienu, un sapnis par Latvijas Republikas karoga uznešanu Everestā palika neīstenots. Aivars Bojārs traģiski gāja bojā, noslīdot pa nospoguļoto ledus klātni. Kāds alpīnistu grupas dalībnieks stāsta: “Pusceļā Aivaram paslīdēja kāja, un 50 grādu slīpajā nogāzē palīdzēt nevarējām.” Vēlāk daudzi šo pieredzējušā alpīnista bojāeju salīdzināja ar augstas klases pilota nosišanos, braucot ar divriteni.

Jāpiebilst, ka 1992. gadā, kad A. Bojārs kopā ar lietuviešu ekspedīciju gatavojās “ieņemt” Everestu, tajā vēl nebija uzkāpis neviens no nule kā neatkarību atguvušo Baltijas valstu alpīnistiem. Tikai 1993. gada maijā laikraksti vēstīs, ka 10. maijā Everestu sasniedzis pirmais Baltijas valstu alpīnists lietuvietis Vladis Vitkausks, kopā ar savas valsts karogu virsotnē uznesot arī Latvijas karogu, ko neizdevās veikt Aivaram Bojāram 1992. gada ekspedīcijas sastāvā.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste Santa Šustere

Sibīrijas piezīmju grāmatiņa

Ogres Vēstures un mākslas muzejs aizsāk stāstu rubriku “Muzeja jaunieguvums”. Tajā tiks stāstīts par īpašākajiem no priekšmetiem, ko muzejs pēdējā laikā ieguvis krājuma papildināšanai. Atzīmējot Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu – 25. martu, stāsts par kādu izsūtījumā lietotu un tā īpašnieces gadu desmitiem saglabātu liecību.

Viena no desmitiem tūkstošu, kam izdevās atgriezties Latvijā, bija Lidija Caunīte. Par viņas gadiem izsūtījumā informāciju glabā neliela, dzeltējusi piezīmju grāmatiņa.

Grāmatā “Aizvestie 1949. gada 25. marts” izsūtīto tūkstošu sarakstā atrodams arī Lidijas Caunītes vārds. 25. marta rītā viņa kopā ar saviem ģimenes locekļiem – meitiņu, brāli un tēvu, kā arī krusttēvu ar ģimeni – uzsāka ceļu uz Tomsas apgabala Teguļdetas rajonu. 1956. gadā Lidija Caunīte, viņas brālis un krusttēva ģimene no nometinājuma atbrīvoti. Taču septiņi gadi Sibīrijā nesuši sāpīgus zaudējumus – 1950. gada janvārī 60 gadu vecumā nomira sievietes tēvs, un tā paša gada oktobrī 4 gadu vecumā no plaušu karsoņa mirst sievietes meitiņa Valda. Īsās frāzes piezīmju grāmatiņā ļauj tikai nojaust un iztēloties sievietes piedzīvoto.

Piezīmes

25. marts, piektdiena: “Sākums sark. rev.”; “Mūsu arestēšanas diena. ½ 9 izbraucam no mājas.” [Šeit un turpmāk saglabāta autores rakstība]

26. marts: “½ 8 vakarā izbraucām no Ogres”

27. marts: “½ 3 pārbraucām Latvijas robežu”

Turpmākās dienas fiksēti pilsētu nosaukumi, kuriem cauri ved vilciena ešalons ar arestētajiem. “Veļikie Luki – Bolovaje – Ribinskā – Daņilovā – Kirovā – Molotovā – Sverdlovskā – Omska – Novoja Sibirska – Taiga, vakarā iebraucam Tomskā ...“

10. aprīlis: “Izlādējāmies no ešalona bēgļu nometnē.”

14. aprīlis: “Nodeva pases”

16. aprīlis: “Sāk.”

Turpmākās dienas piezīmju grāmatiņā aizpildītas neregulāri. Pārsvarā pierakstīti darbi: malkas gādāšana, labības kulšana, pļaušana, govju slaukšana u.c, laikapstākļi, nosūtītās un saņemtās vēstules, pa kādam aprēķinam, pa retam parādās kāds uzvārds, par ko paskaidrots “aizveda uz slimnīcu; apglabājām”.

Plašākos tekstos jūtamas skumjas, nostalģija pēc mājām. 1949. gada decembrī sieviete raksta: “Svētku dienas paiet mājas darbos. Dzimtenē viņas atzīmē citādi. Eglītes gaišās svecītes mirdzēja pagājušo gadu mūsu mājās. Šogad to nav un Dieviņš zina ko darīsim nākošo gadu.”

Plašāki apraksti atsevišķām dienām atrodami grāmatiņas beigās. Piemēram – “Ārā šausmīgs burāns. Šodien mazgāju veļu. Jābrauc arī pēc malkas. Jo malka tikai kādai dienai. 26. februārī pārdevu tēva brilles par kartupeļiem. 23. feb. Valdai potēja bakas.”

1950. gada 25. marts – “Šodien paliek gads kamēr prom no dzimtenes. Ārā vēl dziļš sniegs un putenis lai gan saulīte silda siltāki kā ziemu un domājam ka arī šeit drīz būs pavasars. Lai atzīmētu dienu kurā atstājām dzimto sētu, rakstīšu vēstuli dzimtenei.”

Grāmatiņa aizpildīta vairāku gadu garumā, tāpēc vietām blakus 1949. gada ierakstiem atrodamas piezīmes par 1950. gadu. Redzams, ka pēc 1950. gada pārdzīvojumiem, īpaši meitas zaudējuma, sieviete pārstāj rakstīt. Pēdējie ieraksti  –  labotie dienu nosaukumi – datēti ar 1957. gadu un, visticamāk, rakstīti, lai piezīmju grāmatiņu varētu izmantot kā kalendāru arī 8 gadus pēc tās izdošanas.

1949. gada marta represijas galvenokārt bija vērstas pret individuālajām zemnieku saimniecībām un “kulaku kā šķiras” iznīcināšanu, lai būtu iespējams uzsākt vispārēju, paātrinātu, piespiedu kolektivizāciju. Viena no šādām zemnieku saimniecībām, kuru šī plāna ietvaros bija paredzēts likvidēt, bija Ikšķiles pag. “Stariņu” mājas, tāpēc tās iedzīvotājiem – Lidijas Caunītes ģimenei 25. marta rītā tās bija jāpamet.

Nelielais piezīmju grāmatiņas formāts neļauj izplūst plašos aprakstos, un, visticamāk, tam nav nedz laika, nedz vēlēšanās, tomēr īsās, paviršās frāzes un koncentrētie dienu apraksti ir emocionāli spēcīga vēstures liecība par to, kas īsti ir šis datums – 25. marts,  kurā izkaram valsts karogus ar melno sēru lenti.

Santa Šustere,

Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste

Atradums Brīvības ielas skvērā

Muzeja arhīvā glabājas dokumenti un fotomateriāli par Brīvības skvēra apbūvi jau no 20. gadsimta sākuma. Šis atradums ir taustāma vēsturiska liecība par Ogres pilsētas senāko vēsturi, par ēku, kas kādreiz atradusies skvērā.

1910. gadā uzņēmējs Mārcis Paucītis tagadējā Brīvības ielas skvēra centrā, tolaik Lindenbergas ielas un Bērzu alejas stūrī, uzcēla skaistu, lielu namu un stalli. Projekta autors bija pazīstamais arhitekts Makss fon Ozmidofs. Diemžēl ēkas mūžs nebija ilgs. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, M. Paucītis līdzīgi daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Veselus divus gadus Ogres pilsētas teritorija  atradās frontes joslā un bija pakļauta spēcīgai vācu armijas apšaudei no Daugavas kreisā krasta. Gandrīz visa Ogres kūrorta vasarnīcu apbūve un zemnieku saimniecības tika sagrautas.

Kā redzams senajā ēkas fotogrāfijā, skvērā atrastā betona būvdetaļa ir fragments no dekoratīvā nožogojuma, kas atradies pie ēkas fasādes ieejas durvīm. Iespējams, skvērs glabā arī citas liecības par tur kādreiz atradušos ēku.

Evija Smiltniece,

Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore

Porcelāna servīze “Vita”

Jaunieguvumi līdz muzeja krājumam nonāk dažādos veidos – lielākoties tie ir dāvinājumi no cilvēkiem, kuri lietas vairs nevēlas glabāt, taču, apzinādamies priekšmetu materiālo vai sentimentālo vērtību, nevēlas  tās izmest.

Muzeja jaunieguvums – Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas porcelāna servīze – noteikti ir viens no tādiem priekšmetiem, jo muzejā nonāca teju no kādas Tīnūžu ielas daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnes. Jāsaka paldies tās anonīmajam īpašniekam – izmešanai trauki bija salikti kastē un saudzīgi atstāti blakus atkritumiem, nevis izbērti konteinerā.

Konkrētā servīze „Vita” ir lielisks muzeja krājuma ieguvums. Servīzes vērtību palielina trauku labais stāvoklis, kā arī tas, ka saglabājies gandrīz  viss komplekts. Saglabājušies pamatpriekšmeti – kafijas kanna, krējuma trauciņš un cukurtrauks, visi ar oriģinālajiem vākiem, kā arī sešas kafijas tasītes un septiņas apakštasītes. Trūkst vienīgi deserta šķīvīšu (lielāki par apakštasēm, gludi, ar rievotu maliņu, parasti balti un mala dekorēta ar to pašu rakstu, kas uz kannas un tasīšu korpusa). Tasīšu un apakštasīšu skaits atšķiras, jo, visticamāk, servīze bija paredzēta lielākam cilvēku skaitam. Muzejā nonākusī servīze ir tas, kas gadu desmitu laikā palicis no pilnā komplekta. Šāda veida servīzēm tā saukto “trio” – tasi, apakštasi un šķīvi – varēja iegādāties atsevišķi gan kā suvenīru, gan servīzes papildināšanai. Iespējams arī, ka praktisku apsvērumu dēļ īpašnieks deserta šķīvīšus nolēmis paturēt (tie ir lielāki, tāpēc daudzfunkcionālāki par apakštasēm). 

Kā palīdzēja noskaidrot Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga, “servīze ir no agrīnajiem ražošanas posmiem, jo cukurtrauks ir vēl “vecais”, proti, ar paplašinātu augšdaļas atvērumu. Drīz vien pēc šī dizaina izstrādes ražošanas apsvērumu dēļ cukurtrauks tika ražots apvērsts – ar šauru augšdaļu un platu apakšdaļu.”

Tātad trauku komplekts, visticamāk, datējams ar 20. gs. 60. gadu beigām, lai gan šāda tipa servīzes (ar apvērsto cukurtrauka formu) masveidā ražotas arī 20. gs. 70. gados. Tā darināta no tā sauktā plānsienu porcelāna, kas plaši izmantots 20. gs. 70. gados un šajā laikā kļuva par vienu no rūpnīcas specialitātēm. Trauku gatavošanai izmantotas dažādas tehnoloģijas: kafijas un krējuma kanna, cukurtrauks un tases ir lietas, apakštases – formētas.

Lai arī ikdienā reti aizdomājamies, gandrīz aiz katras sadzīviskās lietas ir kāds mākslinieks, tehnologs, dizainers, kura stundām ilgais darbs vēlāk pārtop par taustāmiem priekšmetiem, kas veido mūsu ikdienu, interjeru un gaumi. Servīzes “Vita” formu veidojusi ilggadējā Rīgas porcelāna fabrikas dizainere Zina Ulste, dekoru – māksliniece Maija Zagrebajeva. Ar dažādu dekoru variācijām “Vita” ir viena no Rīgas porcelāna rūpnīcas populārākajām un visilgāk ražotajām servīzes formām.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja

vēstures speciāliste Santa Šustere

Muzeja krājumu bagātina padomju laika lelles

Pavisam nesen Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājumu papildinājušas nozīmīgas padomju laiku liecības. Ogrēniete Kristīna Apine (agrāk – Lielbriede) muzejam uzdāvinājusi savas bērnības rotaļu draudzenes: 4 lelles, kā arī gumijas vistiņu un Maskavas olimpisko spēļu talismanu lācīti.  Apbrīnojami ir tas, ka visas šīs 40 gadus senās rotaļlietas  izskatās gluži kā no veikala plaukta nākušas.

Kristīna Apine: „Bērnībā man bija ļoti daudz mantu – gan mīkstās rotaļlietas, gan dažādas lelles. Tētis strādāja slavenajā veikalā „Sakta” Rīgā par galveno inženieri,  un šī darbavieta padomju laikos, protams, skaitījās ļoti laba. Man bija arī no viņa ārzemju komandējumiem atvestās lelles. Es atceros, ka vecāki vienmēr man mācīja izturēties ar mīlestību pret savām lellēm. Manā rīcībā nekad nebija visas rotaļlietas, kas man piederēja – vecāki izpētīja, kuras mantas man mīļākas, tās atstāja, bet pārējās salika sekcijas antresolā. Pēc pusgada tās atkal izņēma, un man tās likās kā jaunas.”

Trijām no K. Apines muzeja dāvinātajām lellēm joprojām ir oriģinālais apģērbs. Taču Kristīna stāsta, ka viņai ļoti paticis savām lellēm darināt tērpus pašai. Vecmāmiņa  Vilhelmīne Magazniece (agrāk – Villeruša) bijusi liela rokdarbniece un daudzas savas prasmes iemācījusi arī Kristīnei. Padomju (tagad – Mālkalnes) prospekta dzīvoklī, kur dzīvoja  Lielbriežu ģimene,  grāmatu plauktā atradies paprāvs „Atpūtas” žurnālu arsenāls.  Mazā Kristīna bija kā apburta ar tur ieraudzītajiem tērpu modeļiem – skaistiem un sievišķīgiem.  Vēlāk daudzas Kristīnas lelles tika ģērbtas 20. gadsimta 20.–30. gadu tērpos.

Lai arī Kristīnas Apines muzeja krājumā nodotās lelles ir perfekti saglabātas, viņa atzīst, ka ar tām spēlējusies no visas sirds. Gluži kā bērni arī viņas lelles slimojušas, gribējušas būt skaistas. Tādēļ dažai no viņām nogriezti mati, citai vēnā iedurta lielā stikla šprice vai  uzlīmēti plāksteri, un gandrīz visas lelles pabijušas vannā – viņām mazgāti mati, un tajos ietīti mammas Ināras metāla rullīši ar gumiju. Kristīna nosmej, ka daži „mīlestības upuri” tomēr bijuši, un šo rotaļlietu dzīve apstājusiesi tālajos padomju laikos.

Ogres Vēstures un mākslas muzejs pateicas ogrēnietei  Kristīnai  Apinei par dāvinājumu.

Šis ir laiks, kad daudzas padomju laika liecības ir izmestas, aizgājušas nebūtībā.  Savukārt citas, atradušas ceļu līdz saglabāšanai, pazaudējušas stāstu par to lietotāju. Muzeja krājumu priekšmetu vislielākā  pievienotā vērtība ir stāsti, liecības – tieši tie visprecīzāk uzbur saikni ar konkrēto laikmetu, stāsta par sadzīvi, tā laika ikdienu, cilvēkiem un viņu dzīvi.

Gunta Šmidre,

Ogres Vēstures un mākslas muzeja informācijas speciāliste