Ogres veikalu klāsts mūsdienās ir plašs, taču kā tas bijis agrāk? Kādi bija Ogres veikali starpkaru periodā 20. gs. 20.-30. gados un vēlāk padomju okupācijas periodā? Veikali ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmeti ir regulāras ikdienas vajadzības. Iepirkšanās laikā reti kurš iedomājas dokumentēt veikala iekštelpas, tāpēc veikalu interjera fotogrāfijas atšķirībā no populārām tūrisma apskates vietām muzejā nonāk retāk.
Līdz Otrajam pasaules karam Ogre vēl bija salīdzinoši neliela pilsēta, pieprasījums pēc dažādu preču tirdzniecības vietām pieauga vasarās, kad Ogri apmeklēja daudz atpūtnieku un tūristu. 1928. gada tūrisma ceļvedī par Ogri rakstīts: "Ogres parkā ved liepām apstādītā Brīvības iela, kur atrodas viesnīca-restorāns "Esplanāde" un tai blakus "Apgāde" – malkas un lopbarības veikals. Bez tam Brīvības ielā ir provizora Šīrona "Ogres aptieka" un peldu iestāde, Pūres maiznīca, Kūrmāja un vairāki tirdznieciski uzņēmumi." Uzskaitītas arī tirdzniecības vietas: Kalniņa, Kroesera, Meijersona, Kacena, Baloža, Kauliņa, Krūzes, Bērziņa, Vica, Kļaviņa, Skujas un Jansona pārtikas preču veikali. Ogrē atradās arī vairākas desu darbnīcas un gaļas tirgotavas, daži "koloniālpreču" (importa preču) veikali, galantērijas, parfimērijas, drogu, grāmatu, vīna, malkas un auzu tirgotavas. Vairākas tirdzniecības vietas vienlaikus bija arī darbnīcas, sevišķi tādām precēm kā apavi, drēbes un mēbeles.
Kaut arī Ogrē bija dažādas tirdzniecības vietas un regulāras tirgus dienas, presē atrodams ieraksts, ka tas ne vienmēr apmierināja iedzīvotāju vajadzības. Piemēram, 1938. gada 14. maija “Ogres Ziņās” var lasīt virsrakstu “Ogrē nepieciešams ēdienveikals". Tajā rakstīts: "Ogrē iedzīvotāju skaits tagad ievērojami palielināts, tādēļ nepieciešama vēl viena labierīcība – ēdienu veikals. Patlaban labas pusdienas dabūjamas pansijās, kūrmājā un stacijas bufetē, bet tās ir tā saucamās dārgās ēdienu vietas. Ne katrs grib iet restorānā, pansijā vai bufetē, tādēļ ēdienu veikals Ogrē varētu labi pastāvēt un arī pilsēta materiāli no tā iegūtu.”
Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas Padomju Savienībā ekonomiku organizēja plānveidā, privātīpašumus noliedza, tika veidotas valsts saimniecības. Ogre 20. gs. 60. gados no kūrorta tika pārveidota par industriālu un rūpniecisku pilsētu, kā rezultātā strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Par veikalu tīklu pilsētā gādāja Ogres Patērētāju biedrība. Tirdzniecības vietas grupēja pēc numuriem, tikai atsevišķiem veikaliem tika doti nosaukumi. Sadzīvē cilvēki tos dēvēja pēc vietas vai ielas nosaukuma, piemēram, centra gastronoms.
Daži citāti no periodikas:
“Ogrēnieši bieži iegriežas iepirkties kolchoza “Juglas zieds” lauksaimniecības produktu veikalā Tīnužu ielā Nr.1, jo te ir samērā bagāts preču sortiments…” (Padomju Ceļš 17.12.1957),
"Viens no biežāk apmeklētajiem veikaliem Ogrē ir tā sauktais “lielais veikals” (J.V. Staļina ielā, tag. Brīvības iela Nr. 17/19), kur plašā izvēlē dažādi pārtikas produkti un saldumi. Pārdevējas šeit strādā kulturāli, labprāt uzklausa pircēju prasības un ierosinājumus" (Padomju Ceļš, 19.02.1957.), "Sen pagājis tas laiks, kad ogrēnieši brauca uz Rīgu, lai iegādātos audumus, apavus vai manufaktūras izstrādājumus. Tagad dažkārt notiek otrādi: rīdzinieki brauc pie mums iepirkties. Ļaudīm sevišķi patīkami iegriezties audumu sekcijā.” (Padomju Ceļš, 31.05.1960.)
Līdzās dažādu apgrozījuma un apmeklējuma sasniegumu cildinājumam atrodami raksti, kas kaunina patērētāju biedrību vai pārdevējas par nepietiekošu apgādi, nelaipnu apkalpošanu, nekvalitatīvu produkciju vai netīrību un antisanitāriem apstākļiem. Izraksts no preses:
“- Sērkociņu un sāls nav, - tā šajās dienās atbildēja pārdevējas dzelzceļnieku veikalā Ogrē.
- Kāpēc trūkst tik parastu un nepieciešamu preču? - nesaprašanā prāto pircēji. [..] Visos I ceturkšņa mēnešos Ogres patērētāju biedrības veikali izpildījuši un pārsnieguši apgrozījuma plānus. Taču to varētu vēl vairāk kāpināt, ja biedrībai būtu sadales noliktava, kur novietot visas preces. Tagad tās glabājas dažādās vietās, kas rada grūtības, sagatavojot veikalam pārvedamo preču kravu. Veikalu normālu darbu kavē arī tas, ka pie tiem nav pietiekoši telpu preču novietošanai. Tās sakrautas cita virs citas bez noteiktas kārtības. Tā tas ir veikalos Nr. 2, 6 un 10, pārtikas preču komisijas veikalā un citur." (Padomju Ceļš, 04.04.1957.)
Attēlu galerijā piedāvājam nelielu ieskatu Ogres pilsētas tirdzniecības uzņēmumu ikdienā pirmskara laikā un padomju periodā.
