OGRES PIRMĀS APTIEKAS TAPŠANA UN PĀRVĒRTĪBAS
Ogres centra ainava nav iedomājama bez savdabīgās aptiekas ēkas, kas ogrēniešiem ir tik pazīstama un pierasta. Ne viena vien pilsētnieka gaitas vedušas uz aptieku ar arku virs tās ieejas laukuma līdzās tagadējam kioskam un pulkstenim. Šī ir viena no senākajām pilsētas ēkām un glabā daudz interesantu stāstu.
Ogres Vēstures un mākslas muzejs saistībā ar aptieku aktualitāti ne tikai šajos mēnešos, bet arī senākās dienās nolēmis publicēt rakstu sēriju par šīs aptiekas vēsturi un ļaus ielūkoties tās savdabīgajā ikdienas ritmā, kas vienmēr prasījis skrupulozu precizitāti.
1889. gada 9. novembrī Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa distances ārsts Jūlijs Zēks saņēma no Rīgas pilsētas muižu valdes koncesiju aptiekas atklāšanai pie dzelzceļa stacijas Oger (Ogre). Aptieka tika izveidota vienstāva koka ēkā, bijušajā miesnieka Jūlija Kalniņa skārņa telpās, pie Tīnūžu ceļa (tagad Brīvības ielā 24). Uz šīs ēkas zemesgabala patlaban atrodas tagadējās aptiekas ansamblis. Par aptiekas pārvaldnieku iecēla aptiekāra palīgu Jāni Punku.
Aptiekas pārvaldīšanu 1891. gadā uzņēmās aptiekāra palīgs, vēlāk provizors Artūrs Flahs, kurš 1895. gadā ieguva savā īpašumā Ogres aptieku. A. Flahs paplašināja uzņēmuma darbību un 1895.–1896. gadā izbūvēja jaunu vienstāva mūra ēku speciāli aptiekas vajadzībām (tagad Brīvības ielā 22).
Aptiekas pagalmā viņš 1896. gadā ierīkoja peldu iestādi, kur bija pieejamas gan parastās, gan ārstniecības vannas. Tās vajadzībām tika uzbūvēta mūra ēka gruntsgabala dziļumā. 1900. gadā atklāja pirti un 1907. gadā ierīkoja skuju ekstraktu laboratoriju. Vēstures avoti vēstī, ka pats A. Flahs vārījis ekstraktu no priežu skujām un bijis aptiekas pārvaldnieks līdz pat 1913. gadam.
1909. gadā aptiekā ierīkots pirmais publiskais telefons Ogrē.
Pirmā pasaules kara laikā aptiekas ēka tāpat kā lielākā daļa pilsētas tika nopostīta, no tās pāri bija palikuši tikai mūri.
Provizors Pēteris Šīrons (1876–1947) 1920. gada 3. novembrī saņēma koncesiju lauku aptiekai, un jau 1921. gada 18. jūlijā tā tika atklāta ar nosaukumu “Ogresgrīvas aptieka” un atradās “Bēma” namā (tagad Brīvības ielā 2). Tā kā te bija ļoti slikti apstākļi tirdzniecībai, jo namā bez aptiekas atradās skārnis, bārddziņa veikals, kā arī koloniālā tirgotava, tad 1922. gada maijā P. Šīrons atrada iespēju savu uzņēmumu pārvietot uz “Skujas” namu Upes prospektā 4 (nav saglabājies).
1924. gadā P. Šīrons ieguva bijušās aptiekas zemesgabalu ar ēkas mūriem, un šajā pašā gadā arhitekts Indriķis Blankenburgs izstrādāja aptiekas ēkas projektu, iekļaujot tajā arī vecos mūrus.
1925. gada maijā aptieka sāka darbu. Aptiekas pagalmā izbūvēja pirti, kuru atklāja 1927. gadā. Tā bija arī peldu iestāde, kurā pilsētas iedzīvotājiem un viesiem bija iespēja apmeklēt ārstnieciskās vannas (ogļskābes, skābekļa, sēra, skuju, dažādu sāļu).
1933. gadā pēc Edgara Starķa projekta ēka tika papildināta ar tirdzniecības zāli un kiosku, veidojot kopēju ansambli. Padomju laikā tas tika izmantots kā avīžu kiosks. Apaļais kiosks joprojām kalpo pilsētniekiem un viesiem kā atspirdzinājumu un uzkodu vieta pie pilsētas skvēra un piešķir vietai savu īpašo noskaņu. Pārbūvē tika sakārtota arī vecās ēkas fasāde, bēniņos izbūvētas dzīvojamās telpas.
1933.–1938. gada pārbūves rezultātā Ogres aptiekas ēka ieguva konstruktīvisma formas, veidojot tradicionālo Ogres apbūves stilu un harmoniski iekļaujoties ansamblī. Šīs ēkas arhitektoniskais risinājums ar būvformu plastiku bija viens no vērtīgākajiem būvniecības paraugiem pilsētā.
Ogres galdnieka Alberta Dreimaņa darbnīcā tapa aptiekai speciāli projektētas mēbeles, tai skaitā monolīti skapji ar zaļiem stikliem. Tie vēl līdz 1986. gadam atradās aptiekas telpās. Tagad viens no skapjiem pēc restaurācijas apskatāms plašākai publikai muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Senais aptiekas interjers redzams Rīgas kinostudijas populārajā filmā “Ilgais ceļš kāpās”, jo tieši Ogres aptiekā reiz tika uzņemta epizode vienai no filmas sērijām.
Pēc aptiekas nacionalizācijas 1940. gadā to neilgu laiku pārvaldīja pats aptiekas un peldu iestādes īpašnieks Pēteris Šīrons, līdz 1941. gada 14. jūnijā kopā ar dēlu Aleksandru Paulu Šīronu tika izsūtīts uz Sibīriju. P. Šīrons izsūtījumā 1947. gadā traģiski pazuda bez vēsts.
Aptiekas vadību līdz emigrēšanai Otrā pasaules kara beigās turpināja viņa vecākā meita, farmaceites grādu ieguvusī Ieva Ķere.
1948. gadā aptiekā pēc studiju beigšanas sāka strādāt Valērija Jukmane, kura kļuva par aptiekas pārvaldnieci, nostrādāja tajā vairāk nekā 20 gadus. Viņai bija ne tikai nozīmīga loma aptiekas darbībā, bet arī tās vēstures saglabāšanā.
Laikam ejot, aptiekas sākotnējās telpas bija kļuvušas par šaurām, jo 20. gs. 70. gados tā bija ļoti noslogota, apkalpojot daudz ārstniecības iestāžu – slimnīcas, sanatorijas, poliklīniku, dzelzceļnieku profilaktoriju, pirmsskolas bērnu iestādes, abas pilsētas profesionāli tehniskās skolas, kā arī tuvākos medicīnas punktus, turklāt tā bija dežūraptieka, kas nozīmēja, ka nepieciešamo varēja dabūt jebkurā diennakts laikā.
Par to, ka aptiekas noslogotība un darbu apjoms ar gadiem pieaudzis, liecina arī dati – 20. gs. 50. gados Ogres centra aptiekā strādāja vien 10 darbinieki, bet 1979. gadā – 64 cilvēki.
Līdz 1982. gadam šī bija vienīgā aptieka Ogrē. Otra aptieka tika atvērta Padomju prospektā 9 (tagad – Mālkalnes pr.). Tajā strādāja 15 cilvēku kolektīvs, un šajā aptiekā galvenokārt iepirkās Jaunogres un Zilo kalnu masīva iedzīvotāji. Tāpat kā centrālajā aptiekā tur medikamentus varēja iegādāties arī svētdienās. Šis bija laiks, kad radās iespēja sākt domāt par vecās aptiekas rekonstrukciju, projektā tika ieplānots aptiekas ēku savienot ar blakus esošo māju, kā arī rekonstruēt trešo stāvu un ierīkot divus liftus, jo smagie baloni ar sagatavoto šķīdumu un atvestās preces bija jācilā pašām aptiekas darbiniecēm.
Kādu laiku 1986. gadā aptiekas durvis bija slēgtas, kiosks tukšs, un daudzi ogrēnieši bija neizpratnē par šīs vietas turpmāko likteni – vai aptieku pārbūvēs, nojauks vai uzcels standarta ēku. Pēc Galvenās aptieku pārvaldes pasūtījuma bija izstrādāts ēkas rekonstrukcijas projekts. Darbus bija plānots pabeigt jau 1987. gadā, taču Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nebija mierā ar iecerēto, jo „jaunprojektētais 3 stāvu aptiekas ēkas korpuss kontrastē ar apkārtējo vēsturisko apbūvi gan formas, gan mēroga ziņā”. Inspekcijas priekšsēdētājs Mārtiņš Apinis norādīja, ka „vecās aptiekas ēkas 2. stāva nojaukšana uzskatāma par nepamatotu gan ekonomiskā, gan vēsturiski arhitektoniskā ziņā. Lietderīgi vienkopus saglabāt veco aptiekas iekārtu – oriģinālmēbeles”. Diemžēl inspekcijas ieteikumi netika ņemti vērā.
Pilsētas izpildkomiteja saņēma arī kolektīvu iedzīvotāju vēstuli ar prasību nelikt rokas klāt aptiekai kā vēstures piemineklim, uzskatot, ka pilsēta zaudēs vērtīgu celtni. Izskanēja lūgums pārskatīt projektu un pārnest pārbūvi uz blakus esošajām ēkām, risinot to Ogres pilsētas tradicionālajā ahitektoniskajā manierē. Vēstulē bija ieteikts arī saglabāt un pēc remonta atkal uzstādīt vecās aptiekas mēbeles, jo šāda veida interjers saglabājies vienīgi bijušajā Šampētera aptiekā.
Arhitektiem bija iecere uzklāt dakstiņu jumtu, bet pasūtītāju mulsināja šī materiāla dārdzība, līdz ar to bija doma to aizvietot ar skārda jumtu, taču jāteic, ka vēsturiski Ogrē nav bijis jumta dakstiņu klājums.
Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Kalniņš solīja, ka aptiekai tiks saglabāti tie paši elementi, kas pirms 100 gadiem, – dolomīta akmeņu sienas, lielie ieejas vārti un preses kiosks. Tika ieplānots pārbūvēt otro stāvu, apšūt ar dzelteniem ķieģeļiem un nocirst dažus kokus, lai aptiekas darbiniekiem nav jāstrādā dienas laikā pie mākslīgā apgaismojuma.
A.Kalniņš sacīja, ka “mūsu aptieka pēc rekonstrukcijas saņems modernāko iekārtu republikā, [..] bet ogrēnieši – ērtu tirdzniecības ēku, kura rotās gan pilsētas seju, gan likt just vēstures elpu. Blakus aptiekai pacelsies moderns, savā skaistumā īpatnējs puķu kiosks, un piecgades beigās Revolūcijas iela posmā no izpildkomitejas skvēra līdz tunelim transportam tiks slēgta.”
Komisija vēlreiz izskatīja rekonstrukcijas projektu un secināja, ka celtniecību un remontu var veikt.
1988. gada laikrakstā “Padomju Ceļš” centrālās aptiekas pārvaldniece Rasma Hartmane, raksturojot vecās aptiekas pārveidi un ieceres, sacījusi: “No vecās tik vien palicis kā vieta. Divas reizes pārprojektēja, sīkumus pat vairākkārt. [..] Pie rajona arhitektu grupas strādā māksliniece dizainere, kura izdos fasādes krāsojuma pasi. Redzēju paraugus. Izskatās, ka būs skaisti. [..] Noformētājs – mākslinieks interjerists Uldis Austriņš. Viņš veidos griestu konstrukcijas kopā ar gaismas ķermeņiem, projektē mēbeles. Tās būs gaišas oša koka mēbeles. Ļoti gaišas, jo telpas ir patumšas. Vecās aptiekas mēbeles būs apskatāmas tikai muzejos – tepat Ogrē un jaundibinātajā farmācijas muzejā Rīgā. Sākumā domājām iekārtot kādu stūrīti jaunajā ēkā, bet nu nekādi nepasē kopā. Izmantot vecās mēbeles negribam, tās nav ērtas, smagnējas, dziļām atvilktnēm. [..] Tirdzniecības zāle būs divos stāvos. Sākumā noteikti liksies neparasti, kamēr pieradīsim. Esam iecerējuši, ka lejā būs optika, pārsienamie materiāli, bezrecepšu medikamenti. Tātad tas, ko var iegādāties, uz ātru roku ieskrienot aptiekā. Tiesa, te telpas ir patumšas, būs jāstrādā pie mākslīgā apgaismojuma. Toties otrajā stāvā lūdzām ieprojektēt jumta izgaismojumu. Atradām muzejā ziņas, ka arī vecajā aptiekā tāds ir bijis. Tur atradīsies visas ražošanas telpas, būs gatavo formu nodaļa un tiks izgatavotas zāles pēc receptēm. Trešajā stāvā būs telpas ārstniecības augu žāvēšanai. Jā, lai atvieglotu aptiekas darbinieču soli, darbosies lifts.
Arī citādā ziņā apstākļi krietni uzlabosies. Paredzēta atsevišķa istaba atpūtai, būs personiskās higiēnas telpa, dušas, garderobe virsdrēbēm un spectērpiem. Atbilstoši prasībām varēsim izgatavot medikamentus, jo būs saldējamā kamera, varēsim gatavot sterilo injekciju šķīdumus, atsevišķi glabāsies dezinfekcijas līdzekļi. [..]”
(“Padomju Ceļš”, 30.08.1988., V. Aizupe “Ogresgrīvas aptieka? Kāpēc ne?”)
Rekonstrukcija tik ātri tomēr nevedās. Vēl 1989. gada februārī tika veikti ventilācijas un apdares darbi, un intervijā Valsts kontroles rajona arhitekte Rita Skrastiņa bija visai skeptiska: “Logu izvirzīto aiļu apmetums pie apmalēm patiešām krīt nost. [..] Remontnieki pusi no visa cementa saņem no Ļipeckas, un tas ir ļoti zemas markas [..] Daudzviet jumts ir uzlikts nekvalitatīvi. [..] Daudz, ļoti daudz izmaiņu ir projektā.” Taču viņa sola grandiozas vēdināšanas sistēmas, kas aukstā laikā sildīs telpas, konferenču zāli un atbilstošu telpu drogu žāvēšanai, kā arī iecerēts dzeltenos ķieģeļus aizvietot ar labākiem un vēl apmest.
Rekonstruētā aptiekas ēka pašreizējā izskatā tika atklāta 1990. gadā. Diemžēl lielākā daļa aptiekas mēbeļu nepārdomātas un nesaimnieciskas rīcības dēļ gājušas bojā, taču neliela daļa nonākusi Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāms gan lielais zāļu skapis ar saglabātiem zāļu nosaukumiem, gan aptiekas trauki, kā arī medikamentu iepakojumi. Vai, viesojoties Ogres muzejā, kādreiz esi pamanījis arī zirgam izrakstītu recepti?
