AR PRECIZITĀTI LĪDZ MILIGRAMAM
Vēlamies lasītājiem pastāstīt par aptiekas telpām, aptiekāru darba ikdienu un dažādām norisēm zem jumta, kas ikdienišķam apmeklētājam paliek apslēptas, kā arī par to, kā noritēja aptieku darbs visā Ogres pilsētā.
Mūsdienās, pieradušiem lielākoties pie gatavu iepakojumu nopirkšanas, šajā stāstā atklājas pavisam cita pasaule.
Aptiekas apmeklētāji jau no senām dienām labprāt paļāvušies uz aptiekāra zināšanām, kurš pat dēvēts par dakteri, tā piešķirot viņam tikpat lielu nozīmi kā īstajam ārstam. Ogres aptiekas darbiniecēm ik pa laikam bijis jānoklausās vesela slimības vēsture, lai zinātu, kādas zāles iedot gadījumos, ja nav bijis ārsta izrakstītas receptes.
“Ne katrs var strādāt par ārstu, medicīnas māsu, tāpat arī par farmaceitu. Farmaceitu darbs prasa precizitāti līdz miligramam, spēju koncentrēties, būt redzīgam, uzmanīgam, pat sīkumainam. Jāprot lasīt dažādi rokraksti, tīrībai un kārtībai jābūt “asinīs,” teikusi kādreizējā Ogres aptiekas vadītāja Rasma Hartmane.
Ja kādam iedzīvotājam gadījies kāds neskaidrāk uzrakstīts teksts, tad vietā bija mūsdienās zināmais joks, ka tas jau daktera rokraksts, kuru var saprast tikai aptiekā, kur protot visādus “hieroglifus” izlasīt.
Lai nerastos pārpratumi ar ārsta izrakstītām receptēm arī aptiekā, katram ārstam bijis savs zīmogs, un brīžos, kad pat aptiekas darbinieks nav bijis spējīgs izlasīt norādes, nācās zvanīt pašam dakterim, taču tas noticis reti, jo aptiekāri patiesi bijuši izcili rokrakstu lasītāji.
20. gs. 50. gados Ogres aptiekā zāļu gatavošanai izmantoja tā saucamo birešu sistēmu jeb “aptiekas ērģeles”. Tas tajā laikā bijis moderns aparāts, kas provinces aptiekās bijis reti sastopams. Gatavi zāļu šķīdumi noteiktā koncentrācijā, kas atradās stikla traukos, pa ērģeļu stabulēm līdzīgām stikla caurulēm plūda uz pudelītēm, un pat sarežģītas zāles bija iespējams pagatavot dažās minūtēs.
Teju ikviens ir dzirdējis teicienu “Sver kā aptiekā”. Arī tas ir saistīts ar aptiekas darbinieku ikdienu, kad, gatavojot pulverus, ziedes, medikamentus, tika izmantoti rokas svari. Ar tiem varēja nosvērt vismazākās vienības, taču vislielākā precizitāte bija vajadzīga, strādājot ar indēm. Lai būtu vieglāka dozēšana, tās pirms svēršanas tika sajauktas ar cukuru.
Aptiekā uz skapja bija uzraksti ar dažādu vielu nosaukumiem, tai skaitā “Heroica” un “Venera”. Pirmajā glabājās ļoti spēcīgas iedarbības vielas, savukārt otrā atradās indes. Arsēns tika glabāts vēl atsevišķi aizslēdzamā nodalījumā.
Aptiekas tolaik nebija iedomājamas bez sterilo šķīdumu gatavošanas. Ogres aptiekā šim procesam bija ierīkots neliels stikla kabinets, kurā tika gatavoti šķīdumi arī injekcijām. Destilēto ūdeni, bez kura nevarēja iztikt zāļu pagatavošanā, ieguva uz vietas aptiekas virtuvē, kurā atradās katls, kas automātiski pildījās pa caurulēm, kā arī dzesētājs. Neapšaubāmi, ka arī visas zāļu pudelītes tika destilētas, un bija speciāls elektriskais žāvēšanas katls, kurā tās nonāca procesa gaitā.
Atsevišķa telpa bija medikamentu un pārsienamo materiālu glabāšanai. Pie sienām bija skapji ar grozāmiem plauktiem, kas ļāva vieglāk novietot, kā arī pēc tam atrast vajadzīgo. Aptiekā glabājās vairāk nekā 2000 dažādu medikamentu. Daudzi no tiem bija ar asu smaržu, daļa ugunsnedroši, un bija ļoti svarīgi zināt, kur ko novietot, lai tie nebojātos un būtu drošībā.
Aptiekas 3. stāvā bija sausa telpa, kurā tika žāvēti ārstniecības augi un glabājās drogas. Ārstniecības augiem tajā laikā bija ļoti liela nozīme medikamentu pagatavošanā, un saskaņā ar vēsturiskajiem avotiem, 50. gados gandrīz 40% zāļu tapa no drogām.
Ogres aptiekai 50. gados bija plašas pagraba telpas, taču ik pa laikam pilsētas gruntsūdeņi pārplūdinājuši grīdu. Pagrabā tika glabātas antibiotikas un serumi, kuriem vajag zemu temperatūru. Cinkota skārda traukos turētas dažādas ziedes.
Aptiekas pagalmā bija noliktava, kur stāvēja tonnām hlorkaļķa, ģipša, daudz skābekļa balonu un arī taras materiāli.
Katru mēnesi no Galvenās aptieku pārvaldes noliktavām uz Ogres aptieku tika atvestas 3–5 kravas mašīnas ar medikamentiem un preparātiem, jo 50. gados Ogres aptieka apkalpoja ne tikai pilsētas iedzīvotājus, slimnīcu, trīs sanatorijas, bet arī Ikšķiles, Tīnūžu, Krapes aptiekas punktus, kā arī apkārtējo lauku ļaudis.
Lai izvairītos no aptiekas noslodzes un apmeklētāju rindām, 20. gs. 60. gados Ogres poliklīnikā tika atvērts aptiekas punkts, kurā varēja iegādāties gatavās zāles un pēc noteiktām receptēm jau sagatavotās. Poliklīnikā varēja arī pasūtīt recepšu medikamentus, taču, ja slimniekam zāles vajadzēja pagatavot steidzami, tad no poliklīnikas piezvanīja uz aptieku, nosaucot receptē minēto zāļu sastāvu. Jau pēc brīža, kamēr slimnieks ticis līdz aptiekai, medikaments bijis gatavs.
Tiesa, procedūra no receptes izrakstīšanas līdz zāļu nodošanai pircējam nav bijusi vienkārša. Vispirms recepti, kas nonāca aptiekā, pārbaudīja receptāre, pārliecinoties par vielu fizisko, ķīmisko un farmakoloģisko saderību, kā arī devu atļauto lielumu. Ja gadījumā kādā reizē kaut kas neatbilda prasībām, tas nekavējoties tika ziņots recepti izrakstījušajam ārstam, lai precizētu sniegtos datus. Kad viss atbilda prasībām, recepti nodeva kādai no asistentēm zāļu izgatavošanai. Pēc tam zāles nonāca pie ķīmiķēm analītiķēm, kas vēlreiz uzmanīgi pārbaudīja sastāvu un vai viss atbilst receptē noteiktajam. Un tikai tad farmaceits izsniedza tās pircējam, vēlreiz pārbaudot uzvārdu un atkārtojot lietošanas pamācību.
“Farmaceits nedrīkst kļūdīties,” teikusi aptiekas pārvaldniece Valērija Jukmane, “jo tas var maksāt dzīvības cenu.” (“Padomju Ceļš”, 17.10.1967.) Savukārt farmaceite Vilma Roga dalījusies ar iekšējo kārtību: “Vecie farmaceiti mani kādreiz mācīja: uzrakstu uz zāļu pudeles trīs reizes apskati – pirmo reizi, kad pudeli paņem no plaukta, otro reizi, kad gatavo zāles, un vēl trešo reizi, kad esi to nolicis pirmītējā vietā.” (“Padomju Ceļš”, 07.07.1984.)
Šis viss process aizņēmis maksimums divas stundas, taču bijuši izņēmumi – ja zāles jāizgatavo bērnam, tās pagatavotas pusstundas laikā, kā arī nākts pretim apmeklētājiem no laukiem, kuriem jāpagūst uz sabiedrisko transportu. Tika ņemts vērā arī slimības raksturs, kā arī minētā poliklīnikas aptiekas prakse, kad zāļu recepte tika nodiktēta pa telefonu.
Ogres centra aptieka piegādājusi zāles arī mājās pēc pieprasījuma. To paveikuši gan aptiekas darbinieki, gan reizēm talkā nākuši skolēni. Lauku iedzīvotājiem zāles mēdza aizvest neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki.
Ogres rajona centrālā aptieka 20. gs. 60. gados bija viena no lielākajām Rīgas nodaļā, kā arī metodiskais centrs. Pēc kara tajā strādāja vien trīs darbinieki, 50. gados desmit, savukārt 1967. gadā 51 cilvēks, no kuriem apmeklētāji bija raduši redzēt vien divus trīs. Par izaugsmi liecina arī preču apgrozījums – no 2100 rubļiem līdz 300 000 rubļu gadā.
Kopš 20. gs. 70. gadu sākuma, kad darbu sāka Ogres trikotāžas kombināts, viesstrādnieku pieplūduma dēļ iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga. Tobrīd Ogres aptieka apkalpoja slimnīcu un sanatorijas ar aptuveni 1000 gultasvietām, kā arī poliklīniku, dzelzceļnieku profilaktoriju, pirmsskolas bērnu iestādes, abas pilsētas profesionāli tehniskās skolas, kā arī tuvākos medicīnas punktus. Turklāt tā bija dežūraptieka, kas nozīmēja, ka nepieciešamo varēja dabūt jebkurā diennakts laikā, arī svētdienās. Aptieka savā darbā ļoti izjuta iedzīvotāju skaita palielināšanos, un diennaktī tajā nonāca ap 500 recepšu.
“Svariņi rokās un, visas septiņas stundas kājās stāvot, sver, mēri, jauc, maisi,” laikrakstam “Padomju Ceļš” savulaik sacīja poliklīnikas aptiekas punkta farmaceite Vilma Roga.
Palīgdarbos daudz piedalījās Ogres vidusskolas audzēkņi, fasējot zāles un veicot sanitāru darbus. Aptiekas telpas sen jau bija kļuvušas par šaurām un neērtām un prasīties prasījās pēc rekonstrukcijas.
1978. gadā Ogres rajona aptiekas bija izsniegušas medikamentus uz 1049 tūkstošiem recepšu. Preču apgrozījums bija 773 000 rubļu – uz katru rajona iedzīvotāju, ieskaitot bērnus, izsniegti medikamenti par 13,63 rubļiem, kas tiem laikiem bija daudz. Gandrīz pēc 10 gadiem – 1987. gadā – rajona iedzīvotāji iegādājušies medikamentus jau par 819 000 rubļu.
1979. gadā Ogres rajonā bija 10 aptiekas ar 98 darbiniekiem, no kuriem 14 bija provizori, 30 farmaceiti un 2 medicīnas māsas.
Kopš 80. gadu sākuma aptiekas vadītāja Rasma Hartmane kopā ar vietnieci Dzidru Taranovu vadīja nodarbības ražošanas kombināta medicīnas novirziena klases audzēknēm, iepazīstinot ar aptiekas darbinieku ikdienu, sniedzot ieskatu farmācijā un organizējot arī nodarbības aptiekā. Katru vasaru brīvlaikā vairākas audzēknes strādājušas aptiekā par fasētājām, un daļa no viņām turpinājušas mācības Rīgas medicīnas institūtā, lai strādātu pēc tam aptiekā.
Līdz 1982. gadam Ogres centra aptieka bija vienīgā pilsētā. Kad Padomju prospektā 9 (tagad Mālkalnes prospektā) tika atvērta otra aptieka, bija iespējams sākt domāt par šīs aptiekas rekonstrukciju un pielāgošanu lielākai pircēju plūsmai un vajadzībām.
1985. gadā Ogres rajonā darbojās 11 aptiekas ar 103 darbiniekiem, no kuriem 52 bija speciālisti ar augstāko vai vidējo izglītību, un gandrīz pusei darbinieku bija 20 un vairāk gadu darba stāžs.
1987. gadā, kad Ogres centrālā aptieka bija rekonstrukcijā, vislielākā slodze bija aptiekai Padomju (tagad – Mālkalnes) prospektā. Joprojām darbojās aptiekas punkts rajona poliklīnikā, un septembrī tika atvērts aptiekas kiosks Ogres dzelzceļa stacijā, lai iedzīvotājiem no pilsētas centra nav jāiet uz Padomju prospektu. Tiesa, kioskā varēja iegādāties tikai medikamentus, ko pārdod bez ārsta receptēm. Samaksājot 1,7 rubļus (telefoniski piesakot vajadzību – 2 rubļus), uzrādot recepti, varēja saņemt medikamentus un brilles mājās.
Kaut vēstures materiālos un periodikā redzams, ka padomju gados aptieku darbs un paveiktais tāpat kā viss cits tika slavēts, jo visi lielākoties izpildīja un pārpildīja plānus, aptiekāru ikdiena un darba apstākļi pat 50 gadus pēc kara bija visai skaudri, un tiem, kuri padomju gadus nav piedzīvojuši, grūti iedomāties, ka pat plastmasas trauki tādās iestādēs kā aptiekas bija deficīts.
“Agrāk katrai aptiekai bija savas raksturīgās signatūras, etiķetes. Paskaties uz pudelīti un redzi, kādā aptiekā zāles iegādātas. Pulverīši bija gan parastā papīra, gan pergamenta un vaska kapsulās. Mums tikai pirmais, tas ātri piesūcas ar mitrumu. Pulverus vajadzētu jau rūpnieciski sagatavot, tagad mēs jaucam un gatavojam tūkstošiem. Soda un borskābe pienāk 40 kilogramu maisos, vate 50 kilogramīgās ķīpās. Pamēģiniet izcilāt un tad vēl safasēt pa 100 gramiem… Trūkst ietinamā papīra, trūkst nepieciešamo mērtrauku, vajadzīgā tilpuma kolbu. Kā nepiepildāms sapnis šķiet plastmasas tara, viegla, neplīstoša, elektroniskie svari, skaitļotāji. Ak, vai! Jā, un zāles. Ar žēlām acīm noskatos, ko tik visu var dabūt Maskavas lidostu kioskos. Nav pareizi, ka strauji iet mazumā importa zāļu iepirkšana. Bet ja paši neko līdzvērtīgu pretī nevaram likt? Bez tam, ja kāds medikaments pāris gadus, kā saka, ieguļas skapjos, tad jāpārtrauc to ražot. Nu galīgi aplams ir obligātais medikamentu sortiments, taču pārbaudītāji joprojām velk līdzi ar pirkstu un – pasarg dies! – ja kāds no sarakstā noteiktajiem nebūs. Zāles taču noveco, tāpat kā viss šinī pasaulē.”
(R. Hartmane “Padomju Ceļš”, 30.08.1988.)
