OGRES PILSĒTAS KALNI

Lai arī pirmajā brīdī, ceļotājam ierodoties Ogres pilsētā, tā reljefa ziņā varētu šķist diezgan plakana, vērīgāk ielūkojoties, iespējams pamanīt lielākus un mazākus kalnus. Periodikā 20. gs. 30. gados Ogre salīdzināta pat ar Davosu Šveicē. Gleznainie kalni bija viens no iemesliem, kāpēc 19. gs. beigās Ogre kļuva par iemīļotu kūrorta vietu. Kalni pasargāja no vēja, to smilšainā augsne viegli uzsūca mitrumu, sausinot gaisu. Labvēlīgi klimatiskie apstākļi, skujukoku aromāts un meža klusums pievilināja no lielpilsētas burzmas pagurušos rīdziniekus. Kalnus kopš pilsētas pirmsākumiem izmantoja kā pastaigu vietas, no kurām pavērās skaisti skati, un pavisam senākos laikos tie kalpojuši kā nocietinājumi.

Ogres kalni jeb Kangari veidojušies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu, kad te atradās 1–2 kilometrus biezs ledājs. Tam kūstot, ūdens straumes izveidoja oļu un smilšu nogulumus, kurus ģeologi sauc par osiem. Zviedru valodā šo vārdu raksta “ås” , bet izrunā [o:s]. Latviešu valodā – “grēda”. Vārds “kangari” nācis no lībiešu (līvu) valodas vārda “kāngar”, ko izrunā [ka:ngar], kas latviski arī nozīmē “grēda” vai “valnis”. Teikā ledājs pārtapis par milzi, kurš nesis smilšu maisus uz Rīgu, un pa maisa caurumu smiltis birušas ārā, tādējādi veidojot kalnu virknes.

Ogres Kangariem Ogres pilsētas teritorijā ir vairākas kalnu grēdas – Pārogrē atrodas Ķentes kalns, Lazdukalni un Grantskalni, Ogres pilsētas centrālajā daļā – Vilku kalni un Sērķīšu kalni, bet Jaunogrē – Zilie kalni, kas aizstiepjas līdz pat Ikšķilei un Tīnūžiem, kur tie pārtapuši Liepu kalnos. Katrā no šīm kalnu grēdām ir arī atsevišķas virsotnes ar nosaukumiem un kādu vēsturisku stāstu.

PĀROGRE

ĶENTES KALNS

Ogres pilsētas austrumos pie tagadējās Ķentes ielas līdz 20. gadsimta 50. gadiem atradās kalnu grēda, kuru dēvēja par Ķentes kalnu. Kādreiz šo kalnu augstākais punkts sasniedza 69 metrus virs jūras līmeņa, un no tā esot bijis iespējams saskatīt pat Rīgas torņus. Dažādos literatūras avotos atrodami vairāki virsotnes nosaukumi: Ķenckalns, Ķences kalns, Ķenču kalns, Kanča kalns, Ķēniņu kalns. Teikā – arī  senā Rīga.  Pirmie Ogres vasarnieki to sauca par Triju ķeizaru virsotni (vācu valodā – “Drei Kaiser Spitzen”) vai Kamieļa muguru (vācu valodā – “Kameelsrucken”), jo kādreiz tur līdzās cita citai atradās trīs konusveidīgas, mākslīgi veidotas virsotnes.

19. gadsimta otrajā  pusē Ķentes kalns ieinteresēja vēstures pētniekus. Kalnā tika veikti sākumā nelieli (pirmo reizi 19. gs. 80. gados), bet no 1954. līdz 1958. gadam jau plaši arheoloģiskie izrakumi un topogrāfiskie mērījumi. Minētie darbi norisinājās pirms kalna norakšanas grantī. Arheoloģiskie izrakumi notika Ķentes kalnā atklātajā pilskalna teritorijā un tā pakājē, kur kādreiz bija atradusies   apmetne.  Izrakumos atrastie senākie priekšmeti – krama darbarīki – datēti ar 9500.–8300. gadsimtu pirms mūsu ēras un  liecina, ka jau krietnu laiku pirms pils uzbūvēšanas kalnā īslaicīgi uzturējušies ziemeļbriežu mednieki. Nocietināta dzīvesvieta te veidojusies 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Pilskalna uzplaukuma periods saistāms ar  5.–9. gadsimtu, kad tas kļuva par nozīmīgu centru Daugavas lejtecē. Šajā laikā pils trīs reizes nopostīta. 9. gadsimtā pilskalns pamests.

Pirmā pasaules kara laikā vienā no pilskalna vaļņiem krievu karaspēks ierīkoja betona blindāžu (bunkuru) un kalnā tika saraktas tranšejas. Attīstoties Ogres pilsētai, Ķentes kalns kļuva par iemīļotu pastaigu vietu. No tā laika posma saglabājušies daudz attēlu. Padomju okupācijas laikā pilsētas attīstības akcenti būtiski mainījās. 1953. gadā pie pilskalna ierīkoja grants karjeru un nākamajā desmitgadē to noraka. Kalna vietā izveidoja silikātķieģeļu bloku rūpnīcu,  pēcāk – Ogres būvplastmasas rūpnīcu. 1970. gada janvārī rūpnīcas teritorijā Ķentes kalna dienvidaustrumu nogāzē, kas bija pārdzīvojusi paša Ķentes kalna norakšanu, atklāja Ogres kamaniņu trasi. Tā bija 275 metrus gara un visā tās garumā bija ievilkts ūdensvads, kas ļāva izveidot kvalitatīvu ledus segumu. Kad 1986. gadā atklāja mākslīgā ledus trasi Siguldā, Ogres kamaniņu trase vairs netika neizmantota. 20. gs. 80. gados bijušā Ķentes kalna dienvidu malā tika ierīkota slaloma trase un uzbērta starta vieta 63 metru augstumā.

LAZDU UN GRANTS KALNI

Starp Ķentes kalnu un Ogres upi atrodas Lazdu kalni un Grantskalni. Lazdu kalnos atrodas Špakovska dendroloģiskais parks “Lazdukalni”, kuru izveidojuši Jānis un Benita Špakovski. 20. gadsimta sākumā šajā teritorijā atradās “Mariņmuiža” (vācu valodā – “Marinhaus”), kurā dzīvoja Mīlbergu dzimta. Nelielo muižiņu Pirmā pasaules kara laikā nopostīja, un tās saimnieki aizbrauca uz Vāciju. Pēc tam īpašums aizauga ar krūmiem un kokiem. Iecere par parku Špakovsku ģimenei radās 1975. gadā. Mežainā teritorija bija jāizkopj, un pamazām tika sastādīti dažādu vērtīgu sugu koki: sarkanie ozoli, skābarži, valrieksti, Marejas priedes, ginks. 1993. gadā ar Ogres pilsētas domes lēmumu dendroloģiskajam parkam tika piešķirts sabiedrībai svarīga objekta statuss. Šobrīd parkā aug vairāk nekā 400 krūmu un koku sugu no Rietumeiropas, Sibīrijas, Tālajiem Austrumiem un Klusā okeāna piekrastes. Parka visaugstākajā vietā atrodas skatu tornis.

Netālu no Pārogres stacijas blakus Urgas upītei atrodas Urgas kalns. Padomju laikā kalna galā tika iekārtota pionieru nometņu vieta.  Nedaudz zemāk pie Andreja un Indrānu ielu krustojuma atrodas Rotskalniņš, kurā 1978. gadā atklāta piemiņas plāksne saistībā ar 1905. gada 31. oktobrī notikušo Ikšķiles pagasta tautas sapulci. Padomju okupācijas laikā netālu no šīs vietas atradās arī bumbu patvertne Baltijas dzelzceļa vadības punktam.

Kazaku kalnā uzcelta kādreizējā sanatorija “Saulstari”. Tā sāka darboties 1931. gadā, un tai apkārt kādreiz bija labiekārtots terasveida pastaigu dārzs (par sanatorijām atsevišķs raksts muzeja mājaslapā).  Savukārt kalns, kura nogāzē  1967. gadā ir uzbūvēta tagadējā Ogres estrāde, ir Bākas kalns. Senākos laikos – Kazaku kalns. 1898. gadā Ikšķiles mežniecība kalna galā ierīkoja uguns novērošanas torni, kurš atgādināja bāku. No torņa bija labi pārredzama visa Ogres apkārtne un te atradās arī mežsaimniecības vasarnīca ar kroketa laukumu. 1911. gadā torni nojauca, un jauno uguns novērošanas torni uzcēla Jaunogres pusē – Zilajos kalnos.

OGRES PILSĒTAS CENTRĀLĀ DAĻA

Kangaru kalnu virknējumi, kas atrodas pašā pilsētas centrā, ir Vilku kalni, bet ārpus pilsētas robežām mežā gar Turkalnes ielu Ogres kapu virzienā aizvijas Sērķīšu kalni.  Saskaņā ar tā laika aculiecinieku stāstiem pirms Ogres kūrorta rašanās tā bijusi visai mežonīga vieta, kur gaudojuši vilki. Sērķīšu kalni savu nosaukumu ieguvuši no dzīvniekiem, kas tur mituši. Varbūt tie bijuši zaķi, jo otrs nosaukums šai kalnu grēdai ir Zaķu kalni.

Starp Ogres Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīcu un Ogres Evaņģēliski luterisko baznīcu Ogres upes krastā atrodas Mīlestības kalns (Mīlas kalns). Šī kalna pakājē, tagadējā Krasta laukumā, 19. gadsimta beigās atradās viena no pirmajām saviesīgu pasākumu vietām, ko dēvēja par Spēļu laukumu. Tur notika koncerti, zaļumballes un citi kultūras dzīves sarīkojumi. Iespējams, kalns iesaukts par Mīlestības kalnu, jo ļāva pāriem paslēpties no sadzīviskās burzmas romantiskā pastaigā. 20.–30. gados no Mīlestības kalna pavērās plašs skats uz Ogres upes laipām un peldētavu, tā bijusi arī iecienīta fotografēšanās vieta.

Skolas kalns, kurā kopš 1960. gada atrodas Ogres 1. vidusskola, veido vienu no pilsētas centra lielākajiem pacēlumiem. Kādreiz to sauca par Krēģera kalnu, jo 19. gs. beigās tur dzīvojis Ogresparka villu kolonijas sargs H. Krēģeris. Tā kā sākotnēji Ogrē dauzi uzturējās tikai siltākajā sezonā, bija nepieciešams kāds cilvēks, kas vasarnīcas pieskatīja ziemā.

Pie Svētā Meinarda Romas katoļu baznīcas Upes prospektā atrodas Slotiņkalns. Tas ir lēzens un plats, laika gaitā tas ticis daļēji norakts un nolīdzināts. No 1861. gada tur atradās mežniecība, 20. gs. 40. gados tur ierīkoja mežsaimniecības skolu, bet vēlāk – profesionāli tehnisko skolu.

No Vilku kalniem uz Sērķīšu kalniem varēja nonākt, šķērsojot Zvaigžņu kalnu, ejot pa tagadējo Zvaigžņu ielu, kas savieno Ogres Mūzikas un mākslas skolu un Ogres Valsts ģimnāziju. Sērķīšu kalni kādreiz bija viena no iecienītākajām slēpotāju vietām, un tur bijusi kamaniņu brauktuve. Tagad Sērķīšu kalnos pakāpeniski tiek iekārtots sporta komplekss un  kalns tramplīnlēkšanai.

JAUNOGRES KALNI

Zilo kalnu nosaukuma izcelsme meklējama gan teikā par milzi, kas pīpējis zilus dūmus, gan ikdienišķākos vērojumos – viršu klājums Zilajos kalnos kādreiz bijis bagātīgāks nekā tagad un kalni izskatījušies zilāki. Tagad Zilie kalni ir dabas parks “Ogres Zilie kalni”.

Ernesta Brastiņa 1930. gada izdevumā “Latvijas pilskalni Vidzemē” līdzās Ķentes pilskalnam aprakstīts arī Zilais kalns, tagad kartēs atzīmēts kā Skatu kalns. Tas atradās iepretim tagadējam Zilokalnu prospektam. Šī pilskalna nocietinājumu raksturs un vājais mītņu slānis liek domāt, ka pilskalns izmantots relatīvi īsu laiku. Kalna plakne kādreiz kalpojusi kā lielceļš uz Tīnūžiem. Otrā pasaules kara laikā tur veidoti ierakumi, bet 1960. gadā šajā teritorijā bija mototrase. Tas viss ievērojami postījis senvietu, taču nelieli mākslīgi pacēlumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Pilskalna vietā īsu brīdi pirms Pirmā pasaules kara atradās no Pārogres pārceltais ugunsgrēku novērošanas tornis, tāpēc šis kalns kādu brīdi dēvēts par Bākas kalnu. Patlaban “ceļojošais” Bākas kalns (un reizē arī ugunsdzēsēju skatu tornis) atrodas starp Tīnūžiem un Ogri netālu no šosejas. Kādreizējā pilskalna dienvidaustrumu nogāzē no 1934. gada atradās moderna slēpotāju lēktuve, kuru vēlāk nojauca pēc pieminekļu aizsardzības iestāžu pieprasījuma.

Zilo kalnu pakāje Jaunogres pusē kādreiz saukta par Mālukalnu. 1927. gadā tur uzcēla sanatoriju bērniem, kuras sākotnējais nosaukums "Mālkalne" saglabāts Jaunogres centrālās ielas nosaukumā – Mālkalnes prospekts. Māli nu ir norakti saimnieciskām vajadzībām, un kādreizējās purvainās pļaviņas un mālaino pakalniņu vietā tagad atrodas trikotāžas kombināta “Ogre” izveidotais dzīvojamais masīvs.

Nedaudz nostāk no Zilajiem kalniem pie Jaunogres dzelzceļa stacijas atrodas paliels uzkalniņš, kuru sauc par Saules kalnu. Dzelzceļa sliežu vietā tas pārrakts uz pusēm. Kādreiz, kad apbūve vēl nebija tik blīva, no šī kalna pavērās plašs skats uz Ogres upes  ieteku Daugavā. Arī šis kalns ir daļa no Ogres Kangaru virknēm,  kādreizējā šļūdoņa liecībām.