UPES UN TILTI OGRĒ
Sākoties pavasarim, muzejs aicina doties izzinošās pastaigās un iepazīt Ogres upes un tiltus, no kuriem katrs veidojies vēsturiskos notikumos.
Ogres pilsētu izdaiļo tās upes, Daugava un Ogre. Cauri pilsētai tek arī mazās upītes – Norupīte, Urga un Lebiņa. Pilsētai augot, mazās upītes dažviet paslēptas pazemē vai privātmāju ielokā. Arī Daugava un Ogres upe mainījušas savu veidolu un plūdumu. Taču kā tas viss mainījies? Ogres Vēstures un mākslas muzejs piedāvā nelielu ieskatu upju un tiltu vēsturē Ogrē ar ilustrācijām, sniedzot iespēju labāk iepazīt to, kā veidojusies šodienas pilsēta.
OGRES UPES ŠĶĒRSOŠANA SENĀK
Sākotnēji cilvēku un pajūgu kustība pāri Ogres upei notika pa vieglu konstrukciju sezonāliem koka tiltiem. Senajam tirdzniecības ceļam gar Daugavu līdz pat 20. gs. sākumam nebija pastāvīga un pamatīga tilta. Pie Ogres ietekas Daugavā no pavasara līdz rudenim katru gadu izveidoja koka tiltu. To ik gadus būvēja zemnieki klaušu veidā, par to saņemot iespēju šķērsot tiltu bez maksas. Palu laikā darbojās pārcēlājs.
DZELZCEĻŠ UN DZELZCEĻA TILTS
Ogres dzelzceļa tilts ir Ogres senākais tilts. To uzbūvēja 1861. gadā, un dzelzceļa līnijas ierīkošana radīja iespēju te izveidot kūrorta vietu. Dzelzceļa tilta sākotnējais izskats krietni atšķīrās no tagadējā. Tam bija dzelzs sijas un režģotas kopnes jeb nesošais elements. 19. gadsimta beigās dzelzceļa tiltu pārbūvēja smagākai slodzei. Tilts cieta Pirmajā pasaules karā, bet to atjaunoja. 1944. gadā vācu armija atkāpjoties tiltu uzspridzināja, un tika uzcelts jauns dzelzceļa tilts. Pēdējā lielā pārbūve notika 1970. gadā, kad tiltu piemēroja divvirzienu vilcienu kustībai.
Otrs senākais tilts uzbūvēts 1907. gadā. Tas bija 89 metrus garš ar četrlaiduma kniedētām pilnsienu metāla sijām. Tas balstījās uz trim upes un diviem krasta mūra balstiem. Šo tiltu daļēji saspridzināja Pirmajā pasaules karā, tad atjaunoja, taču Otrā pasaules kara laikā atkal uzspridzināja. Pēc tam uz vecajiem balstiem ierīkoja koka konstrukcijas tiltu. Tas kādu laiku kalpoja, taču 20. gs. 50. gados konstrukcijas noņēma, jo tās nebija pietiekami kvalitatīvas un drošas. 1956. gadā, ierīkojot jauno Rīgas–Daugavpils šoseju, uzbūvēja arī jaunu dzelzsbetona konstrukciju tiltu tuvāk Ogres salai tagadējā tilta vietā. Vecā tilta vietā pēc tam ilgu laiku bija redzami vien pamati. Kopš 20. gs. 90. gadiem uz senākā tilta pamatiem atrodas pilsētas komunikāciju pārvads, un tas kalpo arī kā gājēju tilts.
1966. gadā uzbūvēja tagad ogrēniešiem labi zināmo lokveida gājēju tiltu. Tā garums – 96,2 metri, loka laidums – 83 metri, un tā projektētājs ir ogrēnietis Voldemārs Salcevičs. Pirms tam gājēji Ogres upi šķērsoja pa vieglas konstrukcijas dēļu laipām, kuras, mainoties sezonām, varēja viegli izjaukt. Ogres upes gultnes cietais dolomīts pāļu iedzīšanai nav piemērots, tāpēc laipas lika uz baļķu trejkājiem (āžiem), kurus nostiprināja ar akmens atsvariem. Laipas atradās vairākās vietās – pretim Bērzu alejai, pretim tagadējai pareizticīgo baznīcai, luterāņu baznīcai. Kādreiz Ogres upes laipas bija viena no pilsētas raksturīgākajām pazīmēm un vilināja viesus no Rīgas un citām vietām. Upmalā pretim Krasta ielai bija labiekārtota peldētava. 20. gs. 30. gados tur atradās ūdensmasāžas iekārtas un bija dažādas sportošanas iespējas.
Kopš 2017. gada sezonālais pontonu tilts no jauna iedzīvina šo kādreizējai kūrortpilsētai raksturīgo upes šķērsošanas risinājumu. Patlaban tiek būvēts vēl viens gājēju tilts, kas savienos Ogres upes krastus starp Ogres ielu un J. Čakstes prospektu.
Dambi pie agrākās papes fabrikas (vēlāk – Kartonfabrika) uzbūvēja 19. gadsimta beigās kā grants uzbērumu ar koka stiprinājumiem (āžiem) un betonētu virspusi. Tagadējo betona dambi ar gājēju tiltu uzcēla 1958. gadā. Laiku lokos upes spēks šajā vietā darbinājis dzirnavas papes fabrikas vajadzībām un patlaban darbina hidroelektrostacijas turbīnas.
Dzirnavas ar dambi atradās arī Ogres upes kreisajā krastā iepretī Norupītes ietekai. Lai tiktu uz dzirnavām, bija ierīkots vieglas konstrukcijas koka tilts, kuru varēja šķērsot ar pajūgiem. Dzirnavas darbojās līdz Otrajam pasaules karam. Šajās dzirnavās mala miltus.
Ogres upe palu laikos kalpojusi kā koksnes transportēšanas ceļš uz Rīgu līdz pat 1964. gadam, taču katrs jaunuzceltais Ogres upes tilts padarīja baļķu plostu pludināšanu arvien riskantāku. Kopš 20.gs. 20. gadu beigām baļķus pludināja vaļēji un plostus veidoja upes grīvā aiz dzelzceļa tilta.
Līdz Rīgas hidroelektrostacijas uzbūvēšanai Ogres upe bija zivīm daudz bagātāka. Nozvejotais loms bija nozīmīgs vietējo iedzīvotāju iztikas avots. Upē bija daudz vimbu, asaru un nēģu, un uz upes kādreiz atradās nēģu tači.
Saistībā ar Rīgas hidroelektrostacijas būvniecību 20. gs. 70. gados ūdens līmenis Ogres upē pakāpās par 2–3 metriem. Kādreiz krāčainā Ogre stipri mainīja savu tecējuma raksturu. 1972. gadā 1300 tonnas smago šosejas tiltu ar domkratiem paaugstināja par 2,2 metriem. Pie lokveida gājēju tilta balstiem uzbūvēja aizsargājošus ledlaužus. Peldvietas bija jāiekārto no jauna, un ūdens līmeņa pacelšanās ietekmēja arī upes zivju populācijas, iznīcinot zivju nārsta vietas. Vienu no divām Ogres upes iztekām (Jaunogres pusē) likvidēja, ierīkojot dambi. Patlaban tā sauktais Varžu dīķis atrodas Ogres upes labās iztekas vecajā gultnē. Šajā laikā Ogre no kūrorta pilsētas pārtapa par industriālu un daudz blīvāk apdzīvotu pilsētu.
